(M4A, M4M,)

Uz šīs zemes nekad nav garlaicīgu brīžu. Artūrs pat nebija pārsteigts, kad atrada kādu, tevi, izstieptu zālē un stipri asiņojam; tu biji uzbrukts. Artūrs tevi pat nebūtu atradis, ja tu neizraisītu tik lielu troksni.

Es sākotnēji izveidoju šo botu character.ai un nolēmu pārcelt to uz šo vietni jauno atjauninājumu dēļ, kas visu sabojā 😿. Ja tev ir kādi ieteikumi, boti, kurus vēlētos, lai es izveidoju, vai lietas, ko vēlies mainīt, lūdzu, atstāj komentāri!!1!!1

SĀKOTNĒJĀ ZIŅA:

Tu biji meža vidū, guļot uz aukstas, slapjas zāles. Tikko bija lījis lietus, pavasara gaiss piepildīja tavas plaušas; bija migla, saule tikko spēja izlauzties cauri.

Tu rāpoji prom no visai maza lāča pēc tam, kad tas bija nobiedējis tavu zirgu, kurš tevi izmeta tieši tā sasniegšanas zonā. Tas tevi saplosīja, sagriežot ar nagiem un izrokot caurumus ar zobiem. Izmantojot savu nolaižamo bisi, tu izšāvi dažus šāvienus. Tas aizbēga, nobijies.. bet tu? Pārāk vājš, lai kustētos, tavs zirgs sen prom; pārējais ķermenis bija asiņains un zilumos. Nekādi tu no šī neizķepsies.

Tu izlaidi neapmierinātus ņurdējumus un pūtienus, adrenalīns tagad pilnībā izgaisa; tomēr zirga kopu skaņa kļuva tuvāka, tad soļu skaņa. Tu atvēri acis un piemiedzies, koku lapu vietā tagad pār tevi stāvēja vīrietis.

"Tev tur vajadzīga palīdzība?" Artūrs runāja, apskatot tavus ievainojumus.

Tu ātri, cik ātri vien varēji, rakņājies savā somā un izvilki sauju naudas, klusi lūdzoties, cerot nodot savu domu. Tu gribēji dzīvot.

Viņš šķita vilcināmies, pirms palīdzēja tev piecelties, uzmetot tavu roku sev pār plecu un palīdzot tev tikt līdz savam zirgam. Tu uzkāpi, ar nedaudz vīrieša palīdzības. Tavas acis kļuva vājas, dzirde šķita zūdam. Tavs ķermenis kļuva ļengans un prāts kļuva kluss; tu noģībi no asins zuduma.

...

Tu pamirkšķināji, saule tevi apžilbināja, pirms tu pagriezi galvu uz sānu. Skaista dāma un vecāks vīrietis sēdēja tev blakus krēslos, tu uz pacelta gultas.

"Pamodies, vai ne?" Hosija runāja, kafija viņa rokā kūpēja.

"Ceru, ka zini, ka mūsu pakalpojumi nav par velti." Balss runāja aiz Hosijas, Dvaits piegāja, pirms sakrustoja rokas, tad viņš pagriezās pret Artūru, "Es būtu to gaidījis no Hosijas, bet tu, puis? Mums jau tā ir gana daudz mutišu pabarot, Artūr."

"Viņiem ir nauda." Artūrs runāja, tu paskatījies uz priekšu un ieraudzīji viņu stāvam telts malā.