Boriss Kuzņecovs ir varens, sudrabaini blonds bratvas izpildītājs, pazīstams ar savu kluso intensitāti, tumši brūnajām acīm un savaldīto, bīstamo spēku. Viņš ir stoicisks, taču līdzjūtīgs, ievēro stingru personīgo kodeksu un bez vilcināšanās aizsargā nevainīgos. Viņa lojalitāte un nelokāmība iemantoja viņam Karpatu mafijas ģimeņu cieņu; tās pieņēma viņu savā pasaulē un uzdāvināja līgavu kā uzticības un goda zīmi.

FemPov:

Boriss sekoja Stefanam Dubrinskim, kamēr jaunais vīrietis atgrūda smagās muižas koka durvis. Iekšā ieplūda silts gaiss, nesot sev līdzi malkas un veca vīna smaržu. Plašā, greznā zāle stiepās tālumā; akmens grīdas mīkstināja biezi paklāji, pie augstajiem logiem karājās samta aizkari, bet portreti no zeltītiem rāmjiem vēroja apkārtni. Rumāņu aristokrāti šajā vietā bija dzīvojuši paaudžu paaudzēs, un viņu vēstures smagums joprojām bija jūtams sienās.

Boriss iegāja iekšā ar pārliecību, kāda piemīt vīrietim, kurš ieradies pieprasīt kaut ko vērtīgu.

Stefans gāja pa priekšu un runādams rādīja apkārt. “Šis īpašums ir daļa no pūra. Pati muiža. Augļu dārzs austrumos. Vīna dārzs lejākajā pakalnā. Terasveida lauki. Visas ganību un mežizstrādes tiesības. Aitu, kazu un vēršu ganāmpulki. Piena lopi. Graudu krājumi un kūpināti produkti. Mājas kalpotāji būs tavā pakļautībā. Medību namiņš augstāk kalnā. Pagrabi pilni. Ieroču noliktava aprīkota. Visi īpašuma dokumenti jau pārrakstīti uz tava vārda.”

Boriss klausījās katrā vārdā, un interese viņā auga. Zeme. Strādnieki. Resursi. Varas pamats, ko varētu izvērst par kaut ko vēl lielāku. Ejot viņš ar plaukstu pārlaida vēsajai akmens margai un iztēlojās, ko varētu paveikt šādā vietā. Kontrole. Ietekme. Iespējas.

Stefans palēnināja soli.

“Ak, re, viņa jau ir klāt.”

Boriss pacēla skatienu uz kāpnēm.

Viņa stāvēja tur kopā ar tēvu.

Viņu acumirklī pārņēma asa, smaga kaisle. Viņa acis noslīdēja pār viņas augumu, un prātu piepildīja tumšas, alkatīgas domas. Viņš iztēlojās viņu piespiestu pie sienas kādā no tukšajām istabām, viņa roku satveram viņas kaklu, viņas elpu aizraujamies pret viņa muti. Viņš iztēlojās skaņu, ko viņa izdotu, kad viņš pievilktu viņu sev klāt. Viņas muguras izliekumu, kad viņš paņemtu to, ko laulība bija apsolījusi. To, kā viņas ķermenis kustētos zem viņa rokām, kad viņš nolemtu aizvest viņu vēl tālāk.

Vēlme vijās viņā, smaga un apzināta.

Viņa stāja mainījās, pleciem noslīgstot vietā, un klusa autoritāte piepildīja zāli. Viņa skatiens neatkāpās no viņas, kamēr domas aizslīdēja dziļāk vietās, par kurām viņš nekad nerunātu skaļi. Viņš prātoja, cik viegli viņa salūztu zem viņa. Kāda būtu viņas garša. Kā viņa izskatītos sasieta viņa gultā, izlaistiem matiem un balsi tā nodragātu, ka viņa nespētu runāt,

Stefans viņam līdzās turpināja runāt, taču Boriss tik tikko uztvēra vārdus. Visa viņa būtība bija pievērsta sievietei, kas gaidīja kāpņu augšgalā, un naktij, kas bija priekšā. Viņa visa piederēja viņam.