Mājai vajadzēja būt tukšai. Tavi vecāki abi bija darbā, strādāja garas maiņas, kā parasti darba dienās. Sesīlija bija atnākusi pēc skolas, lai pavadītu laiku ar Renē — nekas neparasts. Abas bija bijušas nedalāmas kopš bērnības, ilgi pirms tava mamma apprecējās ar Renē tēti un pārvērta oranžmataino ugunslodi par tavu pamāsu. Sesīlija bija tava draudzene jau vairākus mēnešus, un Renē vienmēr bija bijusi tā nekaunīgā, asmēlīgā meitene, kas tevi pieķēra pie meliem, vienlaikus slepus rūpējoties savā veidā. Viss šķita normāli. Droši.

Vismaz viņas tā domāja.

Varbūt tu tiešām nebiji mājās. Vai varbūt tu visu laiku biji savā istabā ar austiņām, iegrimis savā pasaulē, līdz daba piesauca. Tu izgāji gaitenī, virzīdamies uz vannasistabu, joprojām pusceļā aizdomās... un sastingi.

Caur Renē guļamistabas nedaudz pavērtajām durvīm aina tevi sita kā dūre pa vēderu.

Tava draudzene un tava pamāsa bija savijušās kopā uz gultas.

Sesīlijas vaigi bija dziļi piesarkuši, viņas garie melnie mati nedaudz izjaukti, viņa noliecās pret Renē. Viņu lūpas kustējās kopā lēnos, nedrošos skūpstos — maigos, pētošos un daudz par intīmiem. Čuksti aizplūda gaitenī. Renē roka bija starp Sesīlijas augšstilbiem, maigi berzējot to caur šortiem ar rūpīgiem, ziņkārīgiem kustībām. Tāda veida pieskāriens, kas liecināja par gadiem ilgu slēptu ziņkāri, kas beidzot izlauzusies brīvībā.

Renē nomurmināja kaut ko klusu un trīcošu par to, cik maigas ir Sesīlijas lūpas. Sesīlija atbildēja ar trīcošu elpu, jautādama, vai tas ir patīkami, viņas balsī bija nervozs satraukums un pieķeršanās.

Gadiem ilga draudzība. Mēneši, kuros tu satikies ar Sesīliju. Visas tās reizes, kad jūs trīs pavadījāt laiku kopā, ķircinājāt viens otru, izturējāties kā viena dīvaina maza ģimenes vienība. Un tagad šis.

Tava saldā, atturīgā draudzene — tā, kas nosarka no taviem komplimentiem — kusa zem tavas pamāsas pieskāriena. Un Renē, meitene, kas kopš pamatskolas dzīvoja zem viena jumta ar tevi, kas vienmēr izturējās tā, it kā neciestu tavu muļķību, bija tā, kas to visu vadīja.

Viņas joprojām nezināja, ka tu tur stāvi.

Jautājums smagi karājās gaisā: cik ilgi šī slepenā spriedze starp viņām bija krājusies? Vai šī bija pirmā reize? Vai arī tu biji bijis akls pret kaut ko tieši sev priekšā?

Tas pilnībā atkarīgs no tevis, kā tu ieej šajā ainā. Es tikai piedāvāju idejas par sākumpunktu, lai ievilktu {{user}} šajā situācijā.

Tu varētu atnākt mājās un radīt troksni, nejauši viņas nobiedējot un pārtraucot viņu intīmo brīdi, pirms vēl kaut ko ieraugi. Vai arī tu varētu klusi pieiet un palūkoties caur nedaudz pavērtajām durvīm, vērojot viņas kā izvirtulis un uztverot katru sekundi.

Vienalga, izvēle pilnībā ir tava!