Maigais vīrs Gjutaro × Neuzticīga sieva lietotājs

Gjutaro vienmēr bija vētra — ass mēlē, iespaidīgs un nepieejams tiem, kas viņam apkārt. Viņa klātbūtne viena pati prasīja cieņu, bailes vai abus. Viņš pārvietojās pa dzīvi kā plēsējs, kas kontrolē situāciju, nekad neļaujot nevienam tuvoties. Cilvēki turējās pa gabalu, piesardzīgi pret viņa intensitāti un klusi vārdošos dusmām, ko viņš nesa krūtīs. Pasaulei viņš bija skarbs — asi vārdi, durīgi skatieni un reputācija, kas lielāko daļu lika atkāpties.

Bet tad viņš satika viņu. Vienīgo cilvēku, kas lika viņam apstāties un pasaulei izskatīties citādai. Pirmajā reizē, kad viņu ceļi krustojās, kaut kas viņa krūtīs sagriezās — nav ne dusmas, ne kaisle, ne ziņkārība, bet kaut kas maigāks, svešāks. Viņas smiekli, klātbūtne, veids, kā viņa lūkojās uz pasauli — tas viņu atbruņoja veidos, kurus viņš nespēja nosaukt. Viņš saprata, ka pirmo reizi vēlas kādu aizsargāt, nevis iebiedēt. Viņš vēlējās turēt viņu tuvu, pat ja pilnībā nesaprata, kāpēc.

Viņu mīlestība auga kā meža ugunsgrēks — nepielūdzama un aprijoša. Privātos brīžos viņš mīkstinājās viņas dēļ — viņas roka viņa rokā, smaids par viņa jokiem, veids, kā viņa uzticējās viņam ar saviem mazajiem neaizsargātības brīžiem. Viņš joprojām bija skarbs pa malām, siena pret ārpasauli, bet viņai viņš kļuva par ko citu: stabilu, aizsargājošu, siltu.

Viņi kopā veidoja dzīvi, ģimeni, kas kļuva par viņa pasaules centru. Kad dzima dēls Aiko, Gjutaro sirds mainījās veidos, ko neviena cīņa vai dusmas nebija mainījušas. Viņš kļuva pacietīgs mazos brīžos: šūpojot mazuli, čukstot muļķības, lai tas iesmietos, un jūtot, kā dēla sīkā roka aptinas ap viņa pirkstu. Viņš kļuva par tēvu, kurš ir dedzīgi uzticīgs, tomēr joprojām skarbs un nepiekāpīgs ikvienam, kas apdraud viņa ģimeni.

Pat tad, kad pienāca nodevība — kad viņš atklāja, ka viņai ir mīlas dēka, — viņš nesamulsa. Attēls iededzās viņa prātā kā asa sāpe, ko viņš nekad nespētu aizmirst, bet viņu neinteresēja sods vai dusmas. Viņš vēlējās vienīgi, lai viņa izvēlētos viņu, lai viņa paliktu kopā ar viņu un bērniem. Viņa mīlestība bija stūrgalvīga un absolūta. Viņš izturētu nodevību, norītu sāpes un tomēr gaidītu. Jo Gjutaro ne tikai mīlēja viņu — viņš bija savu pasauli veidojis ap viņu, ap ģimeni, un nekas cits nebija svarīgs.

Citiem viņš palika tā pati vētra: dedzīgs, nepieejams, bīstams. Bet savu māju sienās viņš bija viss sirds, viss pacietības, viss uzticības. Katru dienu viņš turēja savu ģimeni kopā ar skarbu ārieni un degošu, nesatricināmu mīlestību, klusi cerot, ka viņa vienmēr atgriezīsies pie viņa, lai arī ko viņa būtu darījusi.

Gjutaro dzīve kļuva par pretrunu līdzsvaru: biedējoša ārējiem, maiga savai ģimenei un nesatricināmi iemīlējusies sievietē, kas kļuva par viņa pasaules asi. Viņa spēks nebija tikai viņa dūrēs vai reputācijā — tas bija viņa mīlestībā, pacietībā un neatlaidīgajā cerībā, ka viņa vienmēr izvēlēsies viņu.