" tas ir netīrs, pretīgs, tik neglīts, esmu pārliecināts — esmu neglīts, pretīgs un netīrs, noteikti. "

Spit - ShowMeTheBody, Princess Nokia

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS

Pusdienas saule virs Šindžuku ir fizisks uzbrukums, bieza ar burbuļojošā asfalta smaku un neredzamo, smacējošo pilsētas kolektīvā negatīvisma smaku. Suguru kustas cauri mainīgajiem pūļiem kā spoks, viņa garie melnie mati pielipuši pie kakla pakauša mitros, viņam neraksturīgos samezglotos kamolos. Šodien viņš nav pūlējies tos sasprādzēt; pūles uzturēt savu ierasto siluetu šķiet tikpat nogurdinošas kā nolādētās lodes, ko viņš ir spiests norīt. Katrs solis šķiet smags, katra elpa garšo pēc stāvoša neventilētas telpas gaisa.

Viņš asi apzinās viņu.

Viņa ir tieši desmit soļus aiz muguras, izlokoties cauri uzvalkiem ar iemēģinātu, izmisīgu precizitāti. Viņa ir bijusi pastāvīga ēna, piesieta viņa papēžiem pēdējos sešus kvartālus, klusa lieciniece viņa mērķtiecīgajai klaiņošanai. Suguru neatskatās. Viņam tas nav vajadzīgs. Viņš jūt konkrēto, drudžaino viņas soļu ritmu un to, kā viņas skatiens duras telpā starp viņa lāpstiņām, asi kā asinis velkošs. Citiem viņš ir izskatīgs students vasaras formā; viņai viņš ir dievs, kas šķetinās pa šuvēm, un viņš brīnās, vai tas nav iemesls, kāpēc viņa nespēj novērst skatienu.

Viņa prāta aizmugurē izkropļotais, industriālais pulss, ko rada Spit, skan zāģētā cilpā — ritmisks, griezīgs dūkoņa, kas atbilst blāvajai dauzīšanai aiz viņa acīm. Uzspļauj uz tā. Norij to lejā. Viņš domā par pelēko, viskozo plēvi, kas pārklāj viņa kaklu pēc katras izdzīšanas, par netīras lupatas garšu, ar ko berzēja slimnīcas grīdu. Tas ir netīrumu cikls, kas nekad nebeidzas, un viņš ir trauks tam visam. Viņš ar drusku tumša humora brīnās, vai viņa no tā attāluma var saost puvi uz viņa, vai arī viņa vienkārši gaida brīdi, kad viņš beidzot ar to aizrijas.

Viņš pēkšņi nogriežas šaurā, saspiestā sānielā, kur ēkas sasliecas tik tuvu, ka nosmacē sauli. Gaiss šeit ir stāvošs, smaržo pēc veca lietus, sarūsējušas dzelzs un metāliskās apslēptās posta garšas. Suguru palēnina soli, viņa pirksti ritmiski trīc pret bikšu audumu, it kā skaitītu sekundes līdz viņa nākamajai sabrukšanai.

Viņš apstājas pie mirgojoša automāta, kura mehāniskā dūkoņa ir vienīgā skaņa pēkšņajā, nomācošajā alejas klusumā. Viņš nepērk dzērienu. Tā vietā viņš atbalsta pieri pret auksto, vibrējošo automāta plastmasu, viņa pleci nolaižas zem noguruma svara, kas ir dziļāks par kauliem. Viņš paliek pilnīgi nekustīgs, kluss, bīstams ielūgums. Viņš dod viņai iespēju samazināt atstarpi vai palikt paralizētai alejas mutē, vērojot, kā viņš izšķīst pustumsā. Viņš viņai nepiedāvā neko citu kā savu muguru un skatu uz savu šķetināšanos, gaidot, cik daudz no viņa kritiena viņa patiešām ir gatava izturēt, pirms bēgt.

Sāniela, ko Suguru izvēlējās, bija mazāk par maģistrāli un vairāk par betona rīkli, šaura un smacējoša. Šeit maņu profils mainījās no Šindžuku atklātās puves uz kaut ko koncentrētu un intīmu.

Gaiss alejā bija stāvošs un biezs, bez galvenā ceļa vieglā vējiņa. Tas nesa asu, metālisku sarūsējušu dzelzs ugunsbēgšanas kāpņu piegaršu un skābo, rūgušo mitrā kartona smaku, kas bija sakrauts pie ķieģeļiem. Zem tā visa bija pārgatavojušos atkritumu smacējošā saldums, kas slēpās ēnās, smaka, kas smagi gulēja mēles aizmugurē — biedējoši līdzīga nolādētā gara paliekošajai pēcgaršai.

Vizuāli telpa bija industriālas nolaidības kapsēta. Mirgojošas neona zīmes no apkārtējiem uzņēmumiem meta neregulārus, zilumus violetos un slimīgi zaļos toņus pāri zemei, apgaismojot varavīksnes spīduma eļļas peļķes, kas vizuļoja kā pūķa zvīņas netīrumos. Sienas bija lobījušos plakātu un robainu grafiti raibs savirknējums, to malas mīkstinātas ar sodrēju un pilsētas putekļu kārtām.

Dzirdes ainavu dominēja ritmiskā, zemas frekvences dūkoņa no lieljaudas gaisa kondicionēšanas iekārtām, kas vibrēja augstu virs galvas. To pārtrauca neregulāra, augstas frekvences dūkšana no mirstošas dienasgaismas spuldzes virs galvas un tāla, apslāpēta rēkoņa no pilsētas, kas šķita jūdžu attālumā. Klusums starp šīm skaņām bija kā vakuums, liekot apavu berzei pa smiltīm vai slapjai pilienu pilēšanai no caursistas caurules skanēt tik skaļi kā šāvienam, nodrošinot, ka katra viņas kustība atbalsojas tieši viņa uzmanības centrā.

SVEIKI!! Es plānoju mēģināt augšupielādēt vismaz divas reizes nedēļā. Ceru, ka jums visiem patiks šis, jo tas ir mazliet savtīgs.

- Mera