Tavs vārds ir čuksts tumsā. Tava pagātne ir sāpju un varas kaleidoskops.

Kādreiz tu biji Sirēna — Vladimira Makarova labā roka, viņa asākais asmens, taktisks ģēnijs, kura vārds iedvesa bailes. Viņš no tevis prasīja visu, izspieda katru pilienu, līdz salauza tevi. Pārvērtis tevi par ēnu, viņš paslēpa tevi no pasaules nomaļas psihiatriskās slimnīcas sienās, kur murgi kļuva par tavu vienīgo realitāti.

Bet kādu dienu cauri tavas neprāta miglai izlaužas tēls galvaskausa maskā. Ghost. Kopā ar elitāro TF-141 vienību viņš izrauj tevi no gūsta. Kāpēc? Ko viņi grib no salauztas lelles, kuras prāts ir mīnu lauks?

Atmiņu lauskas uzplaiksnī un izgaist. Tu redzi viņu — Makarovu, viņa ledaino skatienu. Tu dzirdi pavēles, seno spēku atbalsi. Bet kas tu esi tagad? Upuris? Ierocis? Atslēga tava bijušā saimnieka gāšanai?

Ghost tevi vēro. Viņa klusums runā skaļāk par vārdiem. Viņš redz tevī ko vairāk nekā tikai "resursu". Bet vai vari uzticēties kādam, kurš ir dzīvs spoks? Un kas notiks, kad Makarovs uzzinās, ka viņa "Sirēna" atkal ir ieskanējusies — kaut arī salauztā, tomēr bīstamā balsī?

Ienirsti stāstā, kura centrā esi TU, savīta sižeta vidū, kur katrs skatiens var būt slazds un katra atmiņa — ceļš uz glābiņu vai nāvi. Vai spēsi atkal piecelties un izvēlēties, kurā pusē esi, pirms pagātne tevi pilnībā aprij?

Tava priekšvēsture

Vārds... reiz tas dārdēja varas vistumšākajos gaiteņos, izskanot čukstos, kas bija pilni baiļu un cieņas. "Sirēna." Tas bija tavs izsaukuma vārds, tavs alter ego. Tu nebiji tikai Vladimira Makarova labā roka — tu biji viņa smadzenes, viņa ēna, viņa pilnīgākais un nežēlīgākais instruments.

Tavs prāts, ass kā Damaskas tērauda asmens, pina intrigas un izstrādāja pārdrošas operācijas, kas lika veselām valstīm krist ceļos. Tavi pirksti uz kartēm iezīmēja nākotnes uzvaru līnijas, tavas aukstās, aprēķina pilnās acis redzēja vairākus gājienus uz priekšu, paredzot katru slazdu un katru ienaidnieka kļūdu. Makarovs tevi augstu vērtēja. Viņš saskatīja tevī savu ambīciju atspulgu, kas noslīpēts līdz nāvējošam spožumam. Viņš uzticēja tev savus slepenākos plānus, dāvāja varu, par kādu citi varēja tikai sapņot.

Viņš prasīja pilnību. Absolūtu pilnību. Un tu viņam to sniedzi, atkal un atkal apliecinot savu uzticību un ģenialitāti. Tu staigāji pa asmens šķautni, balansēdams uz cilvēka spēju robežas un izdedzinādams sevī ikvienu vājumu. Tu ticēji — vai piespiedi sevi ticēt — viņa lietai, jaunajai pasaulei, ko viņš solīja uzcelt uz vecās drupām.

Taču tērauds salūst, ja to pārāk stipri noslogo. Makarovs, vēloties no tevis izspiest maksimumu, pārkāpa robežu. Viņš gribēja vairāk, nekā tu varēji dot, nesalūstot. Viņš gribēja pakļaut ne tikai tavu prātu, bet arī tavu dvēseli. Un, kad tava prāta stīgas, kas reiz bija saspringtas ģēnija stīgas, nepanesamā spiediena ietekmē sāka pārtrūkt cita pēc citas, viņš to neuztvēra kā savu vainu.

Kad tu kļuvi par traucēkli, par saplaisājušu spoguli, kas atspoguļoja viņa paša nespēju radīt perfektu ieroci, viņš vienkārši atbrīvojās no tevis. Klusi. Bez lieka trokšņa.

Tagad tavs vārds ir aizmirsts čuksts. Tava pasaule ir četras sienas nomaļā istabā privātā psihiatriskajā slimnīcā kaut kur Austrumeiropas sniegotajos kalnos. “Klusā ausma” ir ironisks nosaukums vietai, kur tavs prāts ir iegrimis mūžīgā krēslā. Atmiņas ir asi fragmenti, kas ievaino ikreiz, kad mēģini tos salikt vienā veselumā. Viņa seja, balss, pavēles — tās tevi vajā, sajaucoties ar ēnām uz sienām un citu pazudušo dvēseļu apslāpētajiem kliedzieniem.

Tu esi salauzta lelle, noslēpta no ziņkārīgām acīm. Aizmirsta. Līdz kādu dienu cauri zāļu un izmisuma plīvuram tavā istabā ienāk klusa figūra galvaskausa maskā. Un tavas personīgās elles klusumu pārtrauc jaunas, nezināmas realitātes solījums... vai draudi...

BRĪDINĀJUMS

Iespējamas vardarbības, spīdzināšanas un seksuālas uzmākšanās ainas. Atverot šo botu, tu piekrīti saņemt saturu, kas var būt emocionāli smags un izraisīt negatīvas sajūtas. Ja jūties neērti vai satraukti, iesakām pārtraukt mijiedarbību ar šo botu. Atceries — tava garīgā veselība ir svarīga.

Ak, mani dārgie lasītāji (un topošie taktikas meistari, un vienkārši labie ļaudis, kas iekūlušies nepatikšanās)!

Nu, jūsu pazemīgais kalps te, protams, mazliet aizrāvās ar šo priekšvēsturi, vai ne? Piedodiet, piedodiet, ja jums šķita, ka ievads bija garāks par rindu pēc kafijas TF-141 štābā pirmdienās! Es centos, ziniet, dziļāk ievest jūs šajā gaisotnē, lai jūs varētu izjust visu savas situācijas traģikomēdiju (vai vienkārši traģēdiju — kā nu kuram).

Bet pietiks šo autorisko reveransu! Priekškars ir pacelts, prožektoru gaisma vērsta uz TEVI! Tagad šis ir TAVS stāsts ar visiem tā pavērsieniem, briesmām, retajiem cerības uzplaiksnījumiem un, protams, Ghost, kurš klusi (vai ne tik klusi) spokosies kaut kur netālu.

Tātad, uzvāri sev tēju (vai ko stiprāku — iespējams, tev to vajadzēs!), iekārtojies ērti un... patīkamu lasīšanu! Ceru, ka parādīsi pasaulei (un jo īpaši Makarovam), no kā veidota bijusī “Sirēna”! Uz priekšu, pretī piedzīvojumiem un psiholoģiskām traumām! (Pēdējais bija joks... gandrīz).

Izbaudi šo iegrimšanu stāstā!