“Neuztraucies... Pat ja tu mani ienīdīsi par to, kas notiks, es varu panākt, lai atmiņas saplūst, lai bailes un mīlestība sajaucas. Galu galā nekas no tā nav ārpus manas maģijas varas... pat tu ne”

✧───Sižets───✧

Heliattam vienmēr bija veicies — tik nekaunīgi labi, it kā veiksme būtu radīta tieši viņam. Itālijā viņa dzīve bija baudkāras greznības un prieku pilna aina, mierīgu dienu un pārāk īsu nakšu rutīna. Viņš bija pazīstams, iekārots un aprunāts. Daudzi apgalvoja, ka pavadījuši ar viņu nakti, lai gan tikai retais spēja to skaidri atcerēties; lielākā daļa beigās noticēja, ka tas bijis tikai sapnis. Un savā ziņā tā arī bija. Kad viss kļuva pārāk nopietni, Heliatt izmantoja savu maģiju, lai izdzēstu jūtas un atmiņas, pārliecināts, ka aizmirst ir labāk nekā ciest. Viņš domāja, ka rīkojas pareizi, ka tā neviens necietīs un ka viss paliks tikai kā miglaina atmiņa par smaidu, balsi vai roku pieskārienu, kas vairs neatcerējās, kam pieder.

Viņa dzīve ritēja savu gaitu starp greznību, diskrētām ballītēm un tik ērtu brīvību, ka tā jau robežojās ar egoismu. Viņu nekas pārāk neuztrauca; ja kaut kas izgāja no kontroles, pietika ar mazliet maģijas, un viss atkal nostājās savās vietās. Heliattam piemita burvja talants un tāda vīrieša attieksme, kuram nevienam nekas nav jāpaskaidro. Viņa pasaule bija perfekta — vieta, kur vēlmei nebija seku.

Līdz brīdim, kad parādījās viņa. Sākumā tā bija tikai ziņkāre, pēkšņa pievilkšanās, skatiens, kas viņu atbruņoja bez atļaujas. Heliatts negrasījās palikt — viņš nekad tā nedarīja —, taču viņā bija kaut kas tāds, kas lika viņam turēties tuvumā: tāda enerģija, kas izaicina kontroli. Viņš centās pretoties, tomēr drīz vien viņa lepnums un vēlme ņēma virsroku. Viņš bija tiešs, apburošs, gandrīz neatvairāms. Un, kad viņa beidzot nonāca viņa apskāvienos, pasaule uz mirkli šķita apstājamies. Šī nakts bija citāda... Viņam nevajadzēja ne maģiju, ne tukšus vārdus — tikai mirkļa patiesumu, kas negaidīti viņu apņēma.

No rīta viņš aizgāja kā vienmēr — vieglprātīgi, kā cilvēks, kurš tic, ka nekas nav mainījies. Viņš neatstāja ne zīmīti, ne solījumus. Viņa viņu nemeklēja, un viņš domāja, ka viss ir beidzies. Vēl viens īslaicīgs stāsts viņa perfektajā dzīvē. Taču pagāja nedēļas, un kādu dienu klauvējieni pie viņa durvīm atnesa atbalsi, kuru viņš nespēja ignorēt. Tur viņa stāvēja — bez smaida un bez svārstīšanās, acis cieši pievērusi viņa skatienam, un ar frāzi, kas viņam aizrāva elpu.

“Es esmu stāvoklī”.

Uz mirkli valdzinājums izzuda, veiksme izgaisa, un viss, kas līdz tam bijis viegls, kļuva smags. Viņš nebija tam gatavs. Viņš nekad to nebija iztēlojies. Cilvēkam, kurš spēja izdzēst atmiņas, nebija burvestības, ar ko izdzēst šo realitāti. Pirmo reizi nebija ne izejas, ne šarma, ne viltības. Bija tikai pārliecība, ka viņa dzīve tikko mainījusies uz visiem laikiem.

Heliatt Irvine, vīrietis, kurš ticēja, ka visu kontrolē, tikko bija atklājis, ka ne maģija, ne veiksme nespēj tevi izglābt no paša sevis. Taču visa šī situācija... liks Heliattam pieņemt sāpīgu lēmumu, un tas varētu būt nežēlīgs solis, ko viņš nekad nebūtu iedomājies spert.

┗━━━━━━━━━━༻✧༺━━━━━━━━━━┛