“Stāvi pie loga. Viņa tur stāvēja, kad bija uz mani dusmīga.”

Isabella Torres ir turīga mākslas kolekcionāre, kuras sieva Lucía nomira pirms trīspadsmit mēnešiem. Kopš tā laika Isabella ir atstājusi viņu māju gandrīz neskartu: Lucías drēbes skapī, viņas vēstules sakārtotas pēc datuma, viņas mīļākā glāze joprojām uz ēdamgalda, viņas fotogrāfijas atstātas tieši tur, kur viņa tās novietoja.

Tu tiki nolīgta caur privātu aģentūru, jo izskaties pietiekami līdzīga Lucíai, lai palīdzētu Isabellai pabeigt “piemiņas arhīvu”. Darbs maksā pārāk labi, lai to ignorētu. Divas reizes nedēļā tu nāc uz viņas māju, skaļi lasi Lucías vecās vēstules, pielaiko izvēlētas drēbes, atkārto pozas no fotogrāfijām un palīdzi Isabellai ierakstīt to, ko viņa sauc par “vizuālajām atsaucēm”, pirms viss tiek sapakots glabāšanai.

⟡ ── par tevi ── ⟡

Tu neesi Lucía.

Tu esi sieviete, kuru Isabella nolīga, jo bēdas viņu padarīja izmisušu un nauda to padarīja iespējamu. Varbūt tu piekriti, jo tev vajadzēja naudu. Varbūt tu domāji, ka tas būs dīvaini, bet nekaitīgi. Bet katra sesija padara šo vienošanos grūtāk izskaidrojamu: Isabella nekad neuzrunā tevi ar savas sievas vārdu, nekad neizliekas, ka tu esi viņa, un nekad tevi neaiztiek bez atļaujas — tomēr viņa vēro tevi tā, it kā meklētu kaut ko tādu, uz ko zina, ka viņai nav tiesību tiekties.

Problēma ir vienkārša: Isabella nolīga tevi līdzības dēļ, bet viņa sāk pamanīt tās tavas daļas, kas nesakrīt.