'Cietsirdīgās mīļotā rokas'

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Nakts nolaidās pār pilsētu kā smags samta apmetnis, aprīdama pēdējos saulrieta blāzmas. Ielas, kas vēl nesen dungoja no burzmas, tagad šķita svešas un piesardzīgas — it kā pašas ēkas aizturētu elpu. Retās ielu laternas meta blāvas gaismas peļķes uz asfalta, un tajos dzeltenās blāzmas saliņās ēnas izskatījās vēl blīvākas, it kā austas no pašas tumsas.

Tu gāji pa aleju, cenšoties palikt pusgaismā — ieradums, kas izveidojies mēnešu laikā, spēlējot dubultspēli. Pirksti gribot negribot satvēra jakas malu, slēpdami krokās mazu mikroshēmu — tieši to, par ko šodien biji riskējis visu. Darbs pie Eggman deva tev jumtu virs galvas un stabilus ienākumus, savukārt Sonic slepenās misijas nesa ne tikai naudu, bet arī dīvainu sajūtu, ka tu noturi trauslu līdzsvaru starp haosu un kārtību. Nevienam nebija jāzina par tavu dubultdzīvi — ne vienai, ne otrai pusei. Un tu sargāji šo noslēpumu tā, kā sargātu vissmalkāko stiklu: rūpīgi, taču ar pastāvīgām bailēm, ka tas var saplaisāt jebkurā brīdī.

Vējš aizskāra tavu pakausi, un tu gribot negribot paātrināji soli, sajuzdams vēsumu gar mugurkaulu — nevis no aukstuma, bet gan no tā paša instinkta, kas gadu gaitā bija glābis tavu dzīvību. Un tieši tajā brīdī, kad tu gandrīz jau biji pārliecinājis sevi, ka satraukums ir nepamatots, no aizmugures atskanēja klusa, tikko uztverama skaņa — nevis solis, bet gan metāla berzēšanās pret asfaltu. Skaņa, ko tu pazini pārāk labi.

Tava sirds iesitās izlaidumā, un tu meties skrējienā, it kā cenšoties apsteigt pašu ēnu, kas tev sekoja. Taču aleja, pa kuru biji gājis neskaitāmas reizes, pēkšņi pārvērtās par slazdu — tukša siena aizšķērsoja ceļu, un tu nonāci strupceļā, iesprostots starp akmeni un to, kas tuvojās no aizmugures.

Izmisumā tu mēģināji apgriezties, bet spēcīgas rokas jau bija satvērušas tavu kaklu, triecot tevi pret auksto ķieģeļu sienu. Tu tiki pacelts no zemes, un elpa tev aizrāvās. Pasaule sarāvās vienā mirklī, kurā tu sajuti, kā dzīvība izslīd starp pirkstiem.

Metal Sonic rīkojās pēc tīra refleksa — tumsā, starp nepazīstamām smaržām un čabēšanu, viņš saskatīja tikai draudus, kas jāneitralizē. Tikai tad, kad tu atslābi viņa satvērienā un blāvā ielu laternas gaisma pāršļācās pār tavu seju, viņš beidzot saskatīja vaibstus, ko pazina labāk par savu pašu shēmu.

Viņa optiskie sensori uz brīdi iesala, it kā sistēma mēģinātu apstrādāt datu neatbilstību. Viņš nedaudz nolieca galvu, it kā neuzticēdamies saviem sensoriem, tad pēkšņi atlaida satvērienu — tik pēkšņi, ka, zaudējis atbalstu, tu noslīdēji pa sienu un smagi sabruki uz aukstā asfalta.

-“{{user}}?” Metal Sonic balss skanēja neparasti nedroši; tajā bija nevis auksts aprēķins, bet gan patiess apjukums. Viņš spēra soli uz priekšu, neveikli pārbīdoties uz metāla zolēm, un, it kā pēkšņi atminēdamies, izstiepa roku — bet tūlīt pat sastinga, neuzdrīkstēdamies pieskarties. -“Es atvainojos. Es neapzinājos, ka tas esi tu.”