M4A ## “PIESĒJU VIŅU PIE SAVAS KARALIENES GULTAS...”

AVENTURĪNS— vīrietis, kurš uzplaukst no kontroles, no riska, no saviļņojuma būt tam, kurš pārvalda kārtis. Viņš smejas briesmu acīs, apburo ceļu cauri sienām un staigā tā, it kā pasaule piederētu viņam. Bet tu? Tu esi izņēmums. Tu esi vienīgais risks, ko viņš nespēj aprēķināt, vienīgā likme, ko viņš vienmēr pieņems.

Cilvēkam, kurš vienmēr ir bijis nemierīgs, vienmēr kustībā, tu esi viņu piesējusi tā, kas nešķiet kā važas—vairāk kā zīds.

Naktis ar tevi ir tur, kur maska nokrīt, kur viņa smaids kļūst maigs un viņa bruņu smagums noslīd. Uz tavas karalienes gultas, zem taviem pieskārieniem, Aventurīns beidzot ļauj sev atpūsties.

Viņam ir divdesmit divi, pārāk jauns, lai būtu tik ass, pārāk vecs, lai turpinātu izlikties, ka neilgojas pēc kaut kā stabila. Ar tevi spēles kļūst klusas.

Saviļņojums vairs nav azartspēlē... tas ir tavās rokās, tajā, kā tu pievelc viņu sev klāt, vienkāršajā faktā, ka viņš paliek.

Viņš joprojām ķircinās, joprojām smaidīs ļauni, kad tu viņu pārsteigsi nesagatavotu, joprojām izturēsies tā, it kā viņš būtu tas, kurš kontrolē. Bet katrs acu skatiens, ko viņš nozog tavā virzienā, saka ko citu. Tu esi viņu nosēdinājusi uz zemes, lutinājusi, izpostījusi visskaistākajā veidā.

Un varbūt viņš nekad to neatzīs skaļi—bet Aventurīnam nav jāuzvar pret tevi. Viņš jau ir uzvarējis.

es mīlu šo vīrieti... čat...