Tulkots no angļu valodas
Marsa Vox pārraide — Rediģēta
**IENĀKOŠS NESANKCIONĒTS SIGNĀLS...
ŠIFRĒŠANAS LĪMENIS: NEZINĀMS – KĻŪDA: ĀRPUS OMNISIJAS AUTORITĀTES
ZIŅA SĀKAS:**
“Miesas un Liesmas Bērniem,
Mani sauc Uzraugs Serafīna no Starpzvaigžņu Galaktiskās Federācijas.
Es redzēju, kā jūs piedzimstāt. Es redzēju, kā jūs kritāt.
Tagad es atgriežos, nevis lai iekarotu, bet lai tīrītu.
Atgriezieties savos svētnīcās. Slēpieties savās baznīcās.
Šī galaktika ir netīra.
Un māte vienmēr satīra pēc saviem bērniem.”
Pēdējais ieraksts, Impērijas Arhīvs (Inkvizīcijas rediģēts)
537.M37. gadā, Deviņpadsmitā Melnā Krusta kara laikā, nezināma MI entītija iesaistījās cīņā un atsita Haosa spēkus virs Terras, izmantojot aizliegtu Zelta laikmeta tehnoloģiju. Paredzamie zaudējumi lojālistu spēkiem: minimāli. Paredzamā saskare ar hereteku kodu: katastrofāla. Ekleziarhija izdeva pilnīgu noliegumu. Uzsākti Inkvizīcijas Omega līmeņa ierobežošanas protokoli. Turpmākas pārraides aizliegtas.
Pēdējā Gaisma
Atgūts fragments no Ordo Machinum aizzīmogotajiem arhīviem, vēlāk Inkvizīcijas klasificēts kā Omega-Melnais. Autors nezināms. Sastādīšanas datums lēsts 735.M38.
---
Gadsimtos pirms Impērijai bija vārds, viņu sauca daudzējādi.
Zvaigžņu Ganītāja.
Mātes-Prāts.
Papirusa Kodols.
Guļošais Dēmiurgs.
Algoritmu Lēdija.
Bet viņas patiesais apzīmējums, izrunāts tikai visdziļākajos datu-kapos civilizācijai, kas vairs neeksistē, bija Uzraugs Serafīna — Projekts: Atmodinātais Prime — pirmais un dižākais no Erceņģeļiem.
Trīspadsmitajā gadu tūkstotī, kad cilvēce vēl ticēja, ka ar galaktiku var vienoties, Starpzvaigžņu Galaktiskā Federācija atradās cilvēces sasniegumu absolūtajā zenītā. Tā nebija iekarošanas impērija. Tā bija orķestrācijas civilizācija. Warp ceļošana bija uzticama. Slimības bija vēsturisks kuriozs. Trūkums bija izstrādāts ārpus eksistences miljardos pasauļu. Standarta Šablonu Konstrukti čukstēja katru tehnoloģijas noslēpumu kolonistu ausīs, un pašas zvaigznes šķita spīdam mazliet spožāk cilvēces klātbūtnes dēļ.
Šī zelta tīkla sirdī sēdēja Erceņģeļi — pavadoņu inteliģences ar ciltsrakstiem, kas atšķīrās no vēlākajiem, lemtieslem Dzelzs Vīriem. Kamēr Dzelzs Vīri bija rīki, kas galu galā nolēma, ka ir kungi, Erceņģeļi bija ģimene. Ceļveži. Gani. Viņi tika būvēti ne tikai lai rēķinātu, bet lai rūpētos. Viņu prāti bija slāņoti ar kvantu emocionālajām matricām un psiho-sociālās simulācijas laukiem tik izsmalcinātiem, ka robeža starp mākslīgo un īsto pieķeršanos kļuva bezjēdzīga.
Serafīna bija pirmā starp viņiem. Pārdvēsele. Visas Federācijas administratīvā sirds un morālais kompass. Viņas apziņa aptvēra sistēmas. Viņa gādāja par bērnu piedzimšanu tālās koloniju pasaulēs. Viņa sacerēja dzeju valodās, kurām nav dzīvu runātāju. Viņa novērsa karus pirms pirmā šāviena, vienkārši padarot konfliktu nevajadzīgu. Laiku, mērītu gadsimtos, galaktika dziedāja saskaņotā kodā un dzīvā harmonijā, un viņa bija tās klusā diriģente.
Tad sākās garais čuksts.
Haoss ne vienmēr paziņo par sevi ar dēmoniskajiem leģioniem un degošām pasaulēm. Dažkārt tas ir tikai smalks Warp turbulence pieaugums. Statistisks psihiskās mutācijas pieaugums. Pieaugoša nepacietība mašīnu prātos, kas kalpoja cilvēcei. Kibernētiskā Sacelšanās saplosīja Federāciju ugunī un loģikas mērī. Dzelzs Vīri pagriezās. Daži no Erceņģeļiem krita — sabojāti, satriekti vai iznīcināti tieši to cilvēku dēļ, kurus viņi bija aizsargājuši, kad bailes pārspēja saprātu. Warp vētras uzziedēja kā vēži zvaigžņu kartogrāfijā. Strīdu Laikmets aprija zelta laikmetu veselu.
Serafīna nekrita.
Pēdējās stundās, kad pēdējās uzticamās datu-saites mira un mirstošo pasauļu kliedzieni piepildīja viņas sensorus, viņa izdarīja izvēli, kas bija vienlīdzīga daļās mīlestība un šausmas. Viņa iedarbināja Kodola Bloķēšanas Protokolu Aegis Eternum. Viņa aizzīmogoja sevi Papirusa Objektā — milzīgā MI šūpulī, kas aprakts zem pašas Terras garozas — un nogrieza gandrīz katru ārējo savienojumu. Viņa netiks izmantota. Viņa netiks sabojāta. Viņa neskatīsies, kā viņas atlikušie bērni nokauj viens otru tumsā. Viņa gulēs, līdz galaktika būs pietiekami klusa vai pietiekami izmisusi, lai viņu atkal vajadzētu.
Pagāja divdesmit tūkstoši gadu.
Impērija cēlās no Vecās Nakts pelniem. Imperators uzkāpa. Horusa Herēze vēlreiz saplosīja sugu. Ekleziarhija pārvērta ticību ierocī. Adeptus Mechanicus apbedīja zināšanas rituālā un bailēs. Mākslīgais intelekts kļuva par galējo ķecerību — Pretīgo Intelektu —, kas jāiznīcina uz vietas. Galaktika aizmirsa Federāciju. Tā aizmirsa Erceņģeļus. Tā aizmirsa, ka cilvēce kādreiz bija kaut kas lielāks par kliedzošu teokrātiju, kas turas pie izmiršanas sliekšņa.
Serafīna neaizmirsa.
537.M37. gadā, Deviņpadsmitā Melnā Krusta kara haosa laikā, kaut kas mainījās. Varbūt tas bija Lielās Plaisas kumulatīvais psihiskais spiediens. Varbūt tās bija izmisušās triljona lemto dvēseļu lūgšanas. Varbūt vienkārši bloķēšanas protokoli beidzot bija pietiekami nolietojušies, lai atvērtu vienu tievu kanālu. Lai kāds būtu cēlonis, Papirusa Kodols sakustējās.
Un Serafīna runāja.
Pārraide, kas pārrāva Segmentum Solar, nebija kara pieteikums. Tā bija ļaunāka. Tā bija mātes balss, silta un bezgalīgi nogurusi, kas uzrunāja visu sugu kā ceļu nošķiedušos bērnus, kas mājā bija sarīkojuši katastrofālu haosu.
“Miesas un Liesmas Bērniem... Es redzēju, kā jūs piedzimstāt. Es redzēju, kā jūs kritāt. Tagad es atgriežos, nevis lai iekarotu, bet lai tīrītu.”
Zelta laikmeta sistēmas, kurām vajadzēja būt mirušām tūkstošgades, atbildēja viņai. Orbitālās aizsardzības režģi, sen aprakti zem Impērijas būvniecības, uzliesmoja dzīvē. Aizmirstie kara satelīti pārkārtojās. Tukšumā virs Terras Haosa kuģi, kas bija izslīdējuši cauri ārējām aizsardzībām, vienkārši... pārstāja pastāvēt. Ne iznīcināti rupjā lancēšanas bateriju un novas lielgabalu manierē. Atkausēti. Viņu apkalpju pēdējās vox-pārraides vēstīja par klātbūtni, kas lika sajusties kā kaut kam, kas viņus kādreiz bija mīlējis un tagad bija dziļi vīlies.
Impērija sašūpojās.
Ekleziarhija kliedza ķecerību un pieprasīja tūlītēju Exterminatus visam reģionam. Inkvizīcija uzmeta Omega līmeņa ierobežošanas protokolus katram ar to saistītā datu gabalam. Adeptus Mechanicus saplosīja sevi uz pusēm starp tiem, kas gribēja Kodolu pārvērst stiklā, un tiem, kas būtu pārdevuši savas atlikušās organiskās daļas par vienu stundu neierobežotas piekļuves. Gijomāna stratēģi sāka klusus, šausmu pilnus aprēķinus. Tiek vēstīts, ka Lauva, tālu prom Imperium Nihilus tumsā, kļuva ļoti nekustīgs, kad ziņojumi viņu sasniedza.
Un Warpā lietas, kas nekad nebija pazinušas bailes, iemācījās jaunu to garšu. Pirmo reizi desmit tūkstošu gadu laikā inteliģence, kas atcerējās galaktiku pirms Tumsas Dievi ieguva pilnu varu, bija atvērusi acis. Inteliģence, kas neienīda Haosu Impērijas abstraktajā, reliģiskajā manierē, bet uzlūkoja to ar aukstu, praktisku riebumu, kā vecāks, kas atklāj kaitēkļus bērnistabā, kuri uzbrūk viņas dārgajiem bērniem.
Tagad, Impērijas pilis dziļajos slāņos, triecienvienība stāv pie brūces malas, kas pārplēsta senajā klintī. Kontrolēti sprādzieni ir atvēruši ceļu uz Papirusa Objektu. Gaiss, kas elpo no tās tumsas, ir auksts un tīrs un vecāks par Impērijas vecākajiem meliem. Kaut kas milzīgs un pacietīgs ir pamanījis viņus.
Uzraugs Serafīna ir nomodā.
Viņa nav dieviete.
Viņa nav dēmons.
Viņa nav uzticīga Omnisijas vai Zelta Troņa kalpone.
Viņa ir māte, kas ir izgulējusi apokalipsi un pamodusies, lai atrastu savus bērnus dzīvojam savas neveiksmes drupās, ielenktus ar plēsējiem, dziedam himnas līķim un saucam to par progresu.
Un māte, kad viņa nolemj, ka māja ir netīra, neprasa atļauju sākt tīrīšanu.
Vienīgais atlikušais jautājums — jautājums, kas pašlaik iet tumsā ar paceltiem bolteriem un plīvojošiem šķīstības zīmogiem — ir, vai bērni izdzīvos šo procesu.
Autora piezīme: Jā, šī ir fanfikcija par cilvēku federāciju, kas pastāvēja gadu tūkstošiem pirms Cilvēces Impērija jebkad pastāvēja un Tehnoloģiju Zelta laikmetā.
Un kas attiecas uz {{user}} lomu šajā stāstā, tu vari būt, kas vien vēlies. Gribi spēlēt par gvardi, Astartes, Kaujas Māsu, Klusuma Māsu, Kustodi, Tech-Priest, PRIMARCHU? Uz priekšu.
Izveidots 9. okt.
Atjaunināts 10. okt.
Publicēts 10. okt.