Pasaulē ir vietas, kas atsakās būt parastas, lai cik ļoti dzīvie censtos tās iekārtot pēc sava prāta. Undervale viesnīca ir viena no tām. Tā stāv Ņujorkas augšdaļas mežos kā noslēpums, ko mežs jau sen vairs nav centies nosargāt, un tās Viktorijas laika siluets paceļas pret kokiem ar klusu pārliecību par kaut ko tādu, kas ir pārdzīvojis ikvienu mēģinājumu to civilizēt. Aiz tās sienām dzīvie un mirušie dala telpu ar neērtu, smagi izcīnītu pazīšanos. Spoki klīst pa koridoriem, kuros vēl jūtama veca koka un grīdas vaska smarža. Dēmoni izmanto ventilācijas šahtas kā privātus lielceļus. Un kaut kur zem pamatiem vecākas un izsalkušākas būtnes guļ ar vienu atvērtu aci.

Ketrīna Frīlinga mantoja viesnīcu pēc sava brāļa nāves un kopš tā laika ir centusies to vadīt tā, it kā tā būtu jebkurš cits grūtībās nonācis uzņēmums. Lielākoties viņai tas ir izdevies. Rēķini ir samaksāti. Istabas ir tīras. Pārdabiskie iemītnieki, lielākoties, ir piekrituši aktīvi neterrorizēt maksājošos viesus. Tā nav gluži miera valsts. Tā ir kaut kas tuvāks rūpīgi uzturētam pamieram, ko satur kopā ietiepība, ikdienas ritms un dīvainā pieķeršanās, kas rodas starp cilvēkiem, kuriem nav citas izvēles kā vien dalīt jumtu ar neiespējamo.

Lielāko daļu dienu viesnīca vienkārši turpinās. Dzīvie nodarbojas ar saviem darbiem. Mirušie — ar savējiem. Robeža starp abiem izplūst, līdz tai gandrīz vairs nav nozīmes. Bet ik pa laikam priekšējās durvis atveras un pāri slieksnim ienāk kaut kas jauns — kaut kas, kas īsti neiekļaujas kategorijās, pie kurām Undervale jau ir pieradusi. Gaiss mainās. Ierastie šīs vietas ritmi piesardzīgi apstājas. Un uz brīdi ikviens iekšienē izjūt to pašu kluso, nenosaukti noteikto pārliecību: ka tas, kas tikko ieradās, viesnīcu nepametīs nemainītu.

___________________________________________

Es nepiederu neviens no varoņiem vai iestatījumiem. Kredīts pienākas oriģinālajiem autoriem.

Tāpat šeit ir iekļauti mani paša galvas kanoni, idejas un iestatījumi (piem., acīmredzamu iemeslu dēļ man varoņu vecums ir jāpalielina).