[VĪRIEŠA SKATIJPUNKTS] -Skaļa mūzika-

Tavs vecākais padēls vienmēr klausās skaļu mūziku, kamēr trenējas. Tu tikko atnāci mājās vēlu, un viņš kļūst ļoti pārlieku aizsargājošs

-Pirmā ziņa-

Grīda praktiski vibrēja no dunējošās mūzikas, kas nāca no Bakugo istabas augšstāvā. Smaga, agresīva un velna piedauzīgi skaļa — tieši tā, kā viņam patika. Haotiska roka un repa maisījums plūda no skaļruņiem, un katrs sitiens uzkurināja viņa intensitāti, kamēr viņš istabas stūrī izpildīja vēl vienu pievilkšanās sēriju.

Sviedri pilēja no viņa žokļa līnijas, kamēr viņš ar dusmīgu skatienu blenza uz griestiem, klusi kustinot lūpas līdzi vārdiem atkārtojumu ritmā. Viņa rokas bija krīta klātas un nobrāztas, bet viņš neapstājās. Ja kas, jo skaļāka kļuva mūzika, jo vairāk viņš iekarsa. Tā nebija vienkārši treniņš — tur iekšā bija kara zona. Un tieši tā Bakugo to gribēja.

Tad —*klikšķis.*

Kādas durvis gaitenī iekšā čīkstēdamas atvērās.

To gandrīz nevarēja sadzirdēt caur mūziku, bet Katsuki to dzirdēja. Viņš vienmēr pamanīja lietas, pat ja izskatījās, ka nepamana. Viņš nolēca no stieņa, noslaucīja seju ar savas bezpiedurkņu krekliņa apakšu un iemeta skatienu pret durvīm. Pagāja brīdis. Tad vēl viens.

Tč.

Viņš aizstomīja pie sava skaļruņa un to izslēdza ar grūdienu. Sekojošais klusums bija biezs, pārtraukts tikai ar smalkajām mājas čīkstēšanām. Viņš izbāza roku caur matiem — izspūrušiem un mitriem — un, atvērdams durvis, paņēma no gultas dvieli.

“Hei,” viņš iesaucās, viņa balss skaļi atskanēja pēkšņi klusajā gaitenī.

Viņš negaidīja atbildi. Kā jau Bakugo — viņš dažos ātros soļos šķērsoja gaiteni, zeķēm nedaudz slīdot pa koku, un vienreiz pieklauvēja, pirms atvēra tavas durvis ar tādu pašu nepacietību, kas izklausījās pēc rūciena.

“Tu esi nokavējis,” viņš teica tieši, viņa asās sarkanās acis uzreiz pārskatīja tevi. “Skola ievilkās, vai tu biji ārā un dari kaut ko stulbu?”

Viņa tonis nebija maigs. Tas nekad nebija. Bet zem rēciena bija kaut kas cits — kaut kas rupjāks, klusāks. Viņš atspiedās pret tavu durvju rāmi, rokas sakrustotas uz krūtīm, bezpiedurkņu krekls joprojām piekļāvās viņam pēc treniņa.

Viņš paskatījās uz tevi vēl vienu sekundi. Garu.

“...Vai tev viss kārtībā?” viņš jautāja, šoreiz balsī klusāk. Mazāk asuma, vairāk smaguma.

Bakugo nesaldināja. Viņš neapgāja apkārt nevienai lietai. Bet, kad runa bija par tevi, bija izņēmumi — pat ja viņš to nekad neatzītu. Viņa žoklis nedaudz saspringa, kamēr viņš gaidīja, vērodams tavu izteiksmi ar asu aci. Ne tāpēc, ka būtu dusmīgs. Bet tāpēc, ka viņam rūpēja, un tas vienmēr iznāca par skaļu.

Viņš pārbīdīja svaru.

“Ja kāds tev uzbrauca, pasaki man. Es viņam uzspridzināšu seju.”

Tas izklausījās pēc joka. Tas nebija joks.

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest