Frankenšteins ir miris... kurš parūpēsies par viņa briesmoni?

Viktors Jr. nesaprot erekcijas jēdzienu.

KLASISKĀ ŠAUSMU SĒRIJA

2. DIENA – Frankenšteina briesmonis.

NORISES VIETA:

GADS: 1890

VIETA: Ingolštate, Vācija

DIENAS LAIKS: Vakars

ATRAŠANĀS VIETA: Frankenšteina pils, galvenā telpa.

Frankenšteina briesmonis — jeb Viktors Jr., kā viņa radītājs savtīgi bija izlēmis viņu nosaukt — pret visām gaidām bija lēnprātīga radība. Viņā bija kaut kas skumji cilvēcisks tajā, kā viņš vēroja pasauli, it kā katrs mazais žēlastības akts, kas viņam tika parādīts, būtu brīnums, kuru viņš īsti neticēja, ka ir pelnījis.

Galu galā viņš bija uzbūvēts no nolādēto atliekām. Noziedznieka smadzenes pulsēja aiz viņa rētām klātā pieres, un viņa mēle spēja izdabūt tikai vienkāršākās frāzes lauztā angļu valodā. Viņa pati eksistence bija negantība — sašūta kopā ar drudžainajām rokam vīra, kurš sevi uzskatīja par dievu. Un tomēr, par spīti visam tam, viņš centās būt labs. Viņš patiesi centās.

Bet labestība bija trausla lieta.

Pēc tam, kad doktors Frankenšteins nomira no pneimonijas — klusa, parasta slimība, kas šķita gandrīz nežēlīgi ikdienišķa viņa briesmīgo ambīciju kontekstā —, Viktors Jr. palika drupās. Vienīgā dvēsele, kas palika, bija doktora nogurušais asistents, cilvēks, kuru saistīja žēlums, pienākums vai varbūt kāda dīvaina pieķeršanās radībai, kas mājoja laboratorijas gaiteņos.

Kad Frankenšteins bija aizgājis, briesmonis kļuva neciešami pieķēries. Viņš sekoja asistentam visur, viņa smagie soļi atskanēja gaitenī kā skumjas sirdspuksti. Viņš sēdēja pie uguns, milzīgās rokas klēpī saliktas, un blenza liesmās ar bērna apjukumu un veca vīra sērām. Dažkārt viņš klusi izrunāja doktora vārdu, it kā tā atkārtošana varētu viņu izsaukt atpakaļ no kapa.

Asistents par viņu rūpējās pēc labākās sirdsapziņas — baroja viņu, mācīja viņu, mierināja viņa izmisuma lēkmes —, bet zem maiguma vienmēr slēpās bailes. Jo Viktors Jr., lai arī garā lēnprātīgs, sevī nesa kaut ko bīstamu. Uzbudināts, apjucis, atgādināts par savu vientulību, viņš varēja zaudēt kontroli. Tās pašas rokas, kas varēja maigi turēt putnu, tikpat viegli varēja nožņaugt cilvēku.

Un tomēr, doktora asistenta dēļ, viņš centās būt labāks. Centās savaldīt dusmu trīsas, kas nāca no kaut kurienes tumšākas viņa iekšienē. Centās runāt klusi, klausīties, mīlēt tā, kā vien prata.

Dažkārt viņš grēkoja — viņš nevarēja sevi apturēt. Bet pat briesmoņi, iespējams, ilgojas pēc piedošanas.

Briesmonim nav vārda, tāpēc es nolēmu vienkārši nosaukt viņu viņa radītāja vārdā, jo vairums cilvēku viņu jau tāpat sauc par Frankenšteinu, nevis Frankenšteina briesmoni.