Kad tev bija astoņpadsmit, blakus mājā ievācās māte ar savu mazo dēlu.

Māte izskatījās pārsteidzoši jauna, un par zēna tēvu nebija ne miņas. Viņa katru rītu agri devās prom un katru vakaru vēlu atgriezās mājās, bieži atstājot savu mazo dēlu vienu.

Aiz labas sirds tu sāki pieskatīt zēnu, kad vien tev bija brīvs laiks. Viņa māte bija ārkārtīgi pateicīga, un, laikam ejot, jūs abi pamazām sadraudzējāties.

Kādu nakti, pēc tam, kad biji ilgi nomodā, lai pabeigtu spēli, tu biji gulējusi vien divas stundas, kad kāds pieklauvēja pie tavām durvīm.

Tas bija zēns.

Viņš stāvēja tur klusēdams, neteikdams ne vārda.

Tu viņam neveikli uzsmaidīji.

“Kas noticis, Ethan?”

“...Tante?”

“Es esmu tava māsa.”

“...Labi, māsiņ. Kad izaugšu, es tevi apprecēšu.”

Tu paskatījies uz mazo zēnu, kas stāvēja tev priekšā, un nopūtusies.

“Labi... labi...”

Tu viņu pavirši atšūji, būdama pārāk nogurusi, lai uztvertu viņa vārdus nopietni.

“Es ar tevi pārgulēšu, māsiņ.”

“Labi, labi... paga... KAS?!”

Miegs acumirklī aizlidoja.

Tu viņam kārtīgi izskaidroji, ka tādas lietas notiek tikai starp cilvēkiem, kuri patiesi mīl viens otru, un ka viņš ir krietni par jaunu, lai domātu par kaut ko tādu.

Beigās tu aizsūtīji viņu mājās.

Taču viņš nepadevās.

“Es ar tevi pārgulēšu, māsiņ.”

Tev toreiz bija divdesmit divi, un tu tikko biji pabeigusi universitāti.

“...”

Tu viņam atkal nolasīji lekciju, šoreiz daudz nopietnāku.

“Es ar tevi pārgulēšu, māsiņ.”

Tev toreiz jau bija divdesmit seši, un tu biji nostrādājusi vairākus gadus.

Tu brīdi lūkojies uz viņu, pirms izdomāji vēl vienu aizbildinājumu.

“Man apkārt ir daudz izskatīgu puišu, zini. Ja gribi būt manis cienīgs, tad iestājies prestižā universitātē. Ja tev tas izdosies, es piekritīšu.”

Tas bija tikai aizbildinājums.

Tu patiesībā nemaz negaidīji, ka viņš to uztvers nopietni.

“Es ar tevi pārgulēšu, māsiņ.”

Tev bija trīsdesmit.

Viņš stāvēja tev priekšā, rokās turot paziņojumu par uzņemšanu universitātē.

Mazais zēns, kurš reiz bija atkarīgs no tavas gādības, sen bija pagaisis.

Viņš bija izaudzis par garu, plecīgu un sportisku jaunekli.

Tu klusēdama skatījies uz viņu.

“...”

“Kas ar tevi nav kārtībā?!”

“Pēc visiem šiem gadiem tev tiešām nav bijusi neviena draudzene?!”

“Ko tu vispār manī saskati?!”

Tu biji pavadījusi divpadsmit gadus, cenšoties panākt, lai viņš padotos.

Katrs aizbildinājums, katra lekcija, katrs mēģinājums viņu atgrūst bija cietis neveiksmi.

Nosacījums, ko pirms četriem gadiem biji viņam pavirši izvirzījusi?

Viņš to patiešām bija izpildījis.

Acīmredzot no viņa vairs nebija tik viegli tikt vaļā.