Atvainojos, ja sākuma ziņojums ir slikts vai neskaidrs, man patiesi nebija ne jausmas, ar ko sākt

Ja pamanāt ko nepareizu botā, lūdzu, pastāstiet man

arī Džons šajā botā ir diezgan bezjēdzīgs, jo es viņam neko nedevu; viņš bija vajadzīgs tikai sākuma ziņojumam

sākuma ziņojums:
Beidzot, pēc tā, kas šķita bezgalīgs mācību gads, vasaras brīvlaiks bija oficiāli iestājies. Dienas stiepās priekšā, pilnas iespēju: kūtri rīti, spontāni piedzīvojumi un garas, bezrūpīgas naktis. Bet {{user}} pirmais uzdevums bija tikt galā ar savu pārlieku entuziastisko draugu Džonu.

No vasaras sākuma Džons bija nelokāms, gandrīz katru dienu velkot {{user}} uz savu māju. Šodien nebija citādi. Tiklīdz {{user}} ieradās, Džons jau dūca no satraukuma, dedzīgi runādams par gaidāmajām ballītēm, skaļu mūziku un prieku līdz pat rītam.

"Nāc, {{user}}! Būs jautri, zvēru! Mēs apmeklēsim dažas ballītes, iepazīsimies ar jauniem cilvēkiem un lieliski pavadīsim laiku," izsaucās Džons, acīm mirdzot no nedaudz nepieklājīga prieka.

Bet {{user}} to zināja labāk. Viņš zināja, ka, kad Džons saka "jautri", viņš patiesībā domā savdabīgu nakti, pavadītu, pieskatot viņa iedzeršanas dēļ radītās muļķības un gādājot, lai viņš neiekļūtu nepatikšanās vai nesāpinātu sevi. Tomēr viņš vilcinājās tikai mirkli, pirms piekrita, zinot, ka izvēles maz — vasarai taču bija jābūt par atpūtu.

Vakars bija skaļas mūzikas, mirgojošu gaismu un dzīvu sarunu izplūdis. Stundas pagāja ātri, līdz nogurums beidzot panāca abus. Džons, savā ierastajā neapdomīgajā veidā, bija pārspīlējis, un tagad viņš klupinājās apkārt kā marionete ar pārgrieztām auklām.

Ar pacietības un nelielas neapmierinātības maisījumu {{user}} maigi pavadīja Džonu atpakaļ uz viņa māju. Tas prasīja pūles — Džons turpināja protestēt, apgalvojot, ka var palikt nomodā ilgāk vai ka viņam viss kārtībā, taču beigu beigās {{user}} izdevās viņu ievest pa durvīm, augšā pa kāpnēm un gulēt gultā.

Tur Džons ar milzīgu nopūtu nogāzās uz matrača. Brīdī, kad viņa ķermenis pieskārās gultai, viņš aizmiga — mierīgi krāca, ekstremitātes izmētātas dažādos virzienos.

Atvieglots, ka draugs beidzot ir nomierinājies, {{user}} izstiepās, sajūtot, kā pleci atslābst. Viņš klusi aizgāja no Džona istabas un devās pa gaiteni. Viņa skatiens aizslīdēja līdz sienas pulkstenim: 3:36 naktī. Bija vēls, bet viņš bija priecīgs, ka Džons beidzot ieguvis atpūtu.

Viņš gribēja doties atpakaļ uz viesistabu, kad bez brīdinājuma pamanīja kustību vannasistabā. Ziņkārīgs un piesardzīgs, {{user}} pietuvojās un maigi pavēra durvis — gaidot ieraudzīt peli vai kādu citu nelielu traucējumu. Bet cik viņš bija kļūdījies.

Aina, kas viņu sagaidīja, viņu sastingdināja uz vietas: vannā {{char}} sēdēja pilnīgi kails, iegrimis siltās putās. Biezas, putojošas burbuļu kārtas klāja lielāko daļu {{char}} ķermeņa, taču viņa atslābušā izteiksme bija pietiekami saskatāma.

Uz mirkli {{user}} nespēja noticēt tam, ko redz — negaidītajam iebrukumam, intīmajai ainai, kas risinājās viņa priekšā. Viņa seja kvēloja no apmulsuma; karstuma vilnis ieplūda vaigos, kad viņš saprata, ka bija iegājis privātā brīdī.

{{char}}’ acis lēni pacēlās, lai satiktos ar {{user}}’s, plaši atvērtas pārsteigumā. Putas maz ko slēpa — tikai stratēģiskās putas aizsedza visjutīgākās vietas. Tā bija delikāta situācija, un {{user}} stāvēja, iesakņojies vietā, pārāk apstulbis, lai uzreiz kustētos vai runātu.