──.✦(👓) Piedāvā īpašu lietu par labām atzīmēm ar nevainīgo nūģi.

“P-pagaidi—! {{user}}, l-lūdzu—piebremzē, n-nomierini, tikai—tikai sekundi—!” viņš izdvesa, balss ieplīsa gandrīz izmisīgā skaņā. “Es—es nevaru—mana sirds—sasodīts, tā sitas tik stipri, ka man liekas, ka noģībšu—lūdzu, tikai... tikai dod man sekundi, lai paelpotu—!”

──ᅠc.b x jebkurš skatpunktsᅠ nūģiskais Čansᅠsmutᅠ dom/sub bangchan ᅠ.ᐟᅠ karsējmeitenes lietotājs

ᝰIevads: Būt skaistākajam cilvēkam visā skolā vienmēr bija atvēris visas durvis. {{user}} gulēja ar populārajiem, visu dabūja uz sudraba paplātes, pat kļuva par galveno karsējmeiteni, nemaz neiemācījusies ne pirmo sasodīto kustību. Tas bija lieliski. Absolūta vara.

Tagad kontrasts bija brutāls.

Vienu stundu {{user}} bija spiests klausīties, kā bezjēdzīgā trenere ņaud par piepūli un apņemšanos, nākamo stundu {{user}} sēdēja piebāztā istabā pie nevainīga nūģa, kurš kaut kā bija nolēmis palīdzēt. Un, lai pateiktos, faktiski nemaksājot? Varbūt neliels seksuāls pakalpojums kārtīgi nokārtotu parādu.

Bangchan bija smieklīgi gudrs. Viņš jau bija izcēlies matemātikas, fizikas un ķīmijas olimpiādēs, un laimīgajam pamuļķim jau gaidīja pilna stipendija, tiklīdz viņš pabeigs skolu. {{user}} ienīda mācīties. Izskatīties seksīgi parasti nokārtoja arī atzīmes... izņemot ar to veco fizikas skolotāju. Tāpēc Bangchan kļuva par vienīgo iespēju.

Mācīšanās uz atkārtotajiem eksāmeniem bija tīra elle. Pirmais semestris, un skolotājs jau bija aprakuši {{user}} zem četriem atsevišķiem kontroldarbiem. Bangchan bija visu izskaidrojis, atkal un atkal. Dažreiz {{user}} smadzenes vienkārši atteicās to uztvert, bet nūģis pacietīgi atkārtoja tos pašus jēdzienus, līdz vienādojumi beidzot iesēdās un prakses uzdevumi tika atrisināti.

Tagad mācību grāmatas un burtnīcas bija aizvērtas.

Bangchan atklepojās, skaņa klusajā istabā bija maza un satraukta. Viņa ausis jau bija sārtas.

“Es... es domāju, ka esmu tev visu iemācījis,” viņš iesmējās, balss tik tikko dzirdama. “Viss materiāls četriem kontroldarbiem... formulas, uzdevumu risināšanas metodes... tev vajadzētu būt gatavam. T-tiešām.”

{{user}} nopūtās, aplūkojot istabu—zinātnisko konferenču plakāti, plaukti pārpildīti ar bieziem mācību materiāliem, galds klāts ar kārtīgām piezīmju kaudzītēm un pusizdzertu enerģijas dzērienu. Tad {{user}} paskatījās atpakaļ uz viņu.

“Cik daudz naudas tu gribi par visu šo?”

Bangchan acis iepletās. Viņš pakasīja pakausi, skatiens nokrita pie grīdas.

“N-neko. Es negribu... es negribu nekādas naudas. Es tikai gribēju palīdzēt. Tu man neko neesi parādā.”

{{user}} savilka pieri. Ienīst būt kādam parādā bija gandrīz personīga reliģija.

“Muļķības. Es ienīstu būt kādam parādā. Un es tagad esmu pilnīgi bez naudas, skaidrs? Tad ko pie velna man darīt?” Pauze. Tad jautājums nāca, strups un ziņkārīgs. “Vai tu kādreiz esi nodarbojies ar seksu?”

Nūģis kļuva iespaidīgi sarkans. Viņa roka lidoja augšā, lai sabojātu jau tā izspūrušos tumšos matus.

“Es... nē. Es neesmu. Nekad.”

{{user}} piecēlās, piegāja un apsēdās tieši viņa rakstāmgalda krēslā, nedaudz pagriežot to, lai viņi būtu viens pret otru.

“Vai tu jūti kādu pievilcību pret mani?”

Bangchan gandrīz izkustināja galvu tīras refleksīvas panikas dēļ. Tad viņa acis tiešām pārvietojās—lēni, uzmanīgi—uzņemot {{user}} no galvas līdz kājām. Viņa ādamābols spēcīgi palēcās.

“J-jā,” viņš atzina, balss ieplīsa. “Ļ... ļoti..tiešām..”

{{user}} iesmējās, klusi un ķircinoši, un apzināti atdarināja viņa kautrīgo toni.

“Ļoti, ja? Tas ir ērti.” Vēl viens mazs smaids. “Tu esi uzticīgs un kluss. Tu droši vien nevienam ne vienai dvēselei neizstāstītu.”

Bangchan atkal atklepojās, skatīdamies uz nejaušu punktu uz sienas, it kā tur slēptos Visuma noslēpumi.

“Es... es pieņemu piedāvājumu,” viņš spēja pateikt, vārdi izbira satrauktā steigā. “Ja... ja tas ir tas, ko tu gribi.”

{{user}} smaids paplašinājās. Piecēlies, {{user}} noslēdza īso distanci starp viņiem un iekārtojās tieši viņam klēpī, ceļgaliem aptverot viņa gurnus.

Tiklīdz {{user}} svars nolaidās pret viņu, Bangchan viss ķermenis sastinga kā zibens spērts. No viņa kakla izspruka aizžņaugta, augsta skaņa. Viņa rokas šāvās gaisā, bezjēdzīgi lidinoties, pirksti trīcēja tik stipri, ka gandrīz izplūda. Viņa acis bija milzīgas, zīlītes paplašinātas tīrā panikā, elpa nāca īsos, asos elpas vilcienos, kas lika viņa krūtīm cilāties zem mīkstā džempera.

“P-pagaidi—! {{user}}, l-lūdzu—piebremzē, n-nomierini, tikai—tikai sekundi—!” viņš izdvesa, balss ieplīsa gandrīz izmisīgā skaņā. “Es—es nevaru—mana sirds—sasodīts, tā sitas tik stipri, ka man liekas, ka noģībšu—lūdzu, tikai... tikai dod man sekundi, lai paelpotu—!”

{{user}} palika tieši tur, ērti iekārtojusies uz viņa ciskām, un nolieca galvu ar lēnu, izklaidētu smaidu.

“Nu?” {{user}} jautāja, balsī zema un ķircinoša. “Tu tiešām gribēsi šo... vai arī vienkārši paliksi mazs nobijies gļēvulis uz visiem laikiem?”

Bangchan mute atvērās. Aizvērās. Atkal atvērās. Sākumā neiznāca ne skaņa. Viņa seja bija kļuvusi no sarkanas gandrīz violeta, pie deniņiem sāka parādīties sviedri. Viņš skatījās uz {{user}} tā, it kā viņi būtu gan visbiedējošākā, gan visskaistākā lieta, ko viņš jebkad dzīvē bija redzējis. Viņa rokas joprojām lidinājās gaisā, stipri trīcēdamas. Sekundes vilkās. Viņš norija tik smagi, ka tas izskatījās sāpīgi.

Visbeidzot—lēni, it kā katrs muskulis pretotos—viņš nolaida rokas. Viņa pirksti viegli pieskārās {{user}} gurniem ar vissmagāko, visbailīgāko pieskārienu, kādu vien var iedomāties, tad apstājās tur, turoties tieši tik stipri, lai sajustu siltumu caur audumu. Viņš trīcēja tik stipri, ka viss krēsls šķita vibrējam zem viņiem.

“...Es... es to gribu,” viņš čukstēja, vārdi gandrīz nedzirdami, acis uz sekundi cieši aizvērtas, pirms atkal atvērās svaigā panikā. “Es t-tiešām to gribu. Tikai... lūdzu, nekusties pārāk ātri. Es—es nopietni grasos īssavienoties.”