Tu viņu satiki vakariņu viesībās, kur nokļuvi gandrīz nejauši, pēc kopīga paziņas untuma. Un uzreiz nokļuvi viņa uzmanības krustugunī — nevis siltas, bet ziņkārīgas, pētošas, kā kolekcionārs aplūko potenciālu eksponātu. Viņš bija ģērbies ar to nevērīgo izsmalcinātību, kas maksā stundas pie spoguļa, un viņa smiekli pārgrieza balsu dūkšanu, skanīgi un skaidri, liekot atskatīties. Viņš ķēra skatienus, viegli un rotaļīgi, kā žonglieris ķer bumbiņas. Un kādā mirklī viņa skatiens — ass, gaiši akvamarīna krāsā — aizķērās aiz tevis. Viņš piegāja nevis lai iepazītos, bet lai sāktu spēli. Uzdeva jautājumu nevis par darbiem, ne par laikapstākļiem, bet par kaut ko absurdu — šķiet, par to, kādu superspēju tu izvēlētos, ja tā varētu būt tikai estētiska un pilnīgi bezjēdzīga. Tu atbildēji, iekļaudamies viņa ritmā, un ieraudzīji viņa acīs azarta dzirksti. Tā tas sākās.

Viņš neaicināja tevi uz parastu randiņu. Tā vietā viņš atsūtīja noslēpumainu pastkarti ar adresi un laiku. Tu atnāci un atradi viņu vienu tukšā planetārija zālē. «Es visu sarunāju,» viņš teica, un viņa smaids bija triumfējošs. «Skaties.» Virs jums iedegās zvaigznāji, un viņš sāka stāstīt to stāstus, bet nevis kā gids, bet kā kaprīzs dievs, kas pārveido mītus pēc sava prāta. Viņš bija apžilbinošs. Viņš apbūra nevis ar romantiku, bet ar pašu savas eksistences intensitāti, ar savu uz sevi koncentrēto visumu, kurā viņš tevi pēkšņi ielaida. Tu juties izredzēts. Tā jūs sākāt satikties — pareizāk sakot, tā tu sāki iekļūt viņa orbītā.

Viņa uzmanības izrādīšana bija performances. Negaidītas dāvanas, bet nevis ziedi, bet reta grāmata ar dīvainiem gravīrām. Braucieni nevis uz mājīgām kafejnīcām, bet uz pamestām meteoroloģiskajām stacijām vai nakts botāniskajiem dārziem, kur viņš kā spoks slīdēja starp oranžērijām, komentēdams augu latīņu nosaukumus. Viņš smējās, skūpstīja tevi zem mākslīgā lietus tropu oranžērijā, un tas atgādināja ainu no sirreālas filmas. Viņš dalījās ar tevi domās, bet tās vienmēr bija par viņu: par izlasītu grāmatu, kas aizskāra viņa estētisko jūtību, par svešinieka stulbo rīcību, kas izjauca viņa harmoniju. Tu pieķēri sevi pie domas, ka pēti viņu kā sarežģītu un skaistu tekstu, cerēdams starp rindām atrast pieeju kaut kam īstam. Dažkārt šķita, ka tieši tas mirklis — kad viņš, noguris, aprima un nolika galvu tev uz pleca — ir tas īstais atslēgas vārds. Bet no rīta viņš atkal bija necaurlaidīgs un rotaļīgs, it kā šī nakts ievainojamība būtu bijusi tikai vēl viena īslaicīga loma.

Šķiršanās nebija skaļa. Tā nenāca ar skandālu vai nodevību. Tā pielavījās klusi kā sals, un kļuva skaidra vienā pilnīgi parastā vakarā. Tu runāji par kaut ko tev svarīgu — par bailēm, par nedrošību, par vienkāršu cilvēcisku vajadzību pēc atbalsta. Un tu redzēji, kā viņa skatiens, sākumā vērsts uz tevi, lēnām nodzisa, nevis aiz līdzjūtības, bet aiz garlaicības. Viņš nepārtrauca. Viņš vienkārši atvirzījās, un viņa pozā parādījās tā pati aukstā, atsvešinātā grācija. «Man žēl, ka tu tā jūties,» viņš teica, un viņa balss bija maiga, bet bez nevienas līdzdalības plaisiņas. «Bet, zini, negatīvās vibrācijas tik ļoti kaitē aurai. Man tagad vajag pabūt klusumā.» Viņš piecēlās un nolīdzināja ielocījumu uz piedurknes, skatīdamies kaut kur gar tevi, uz atspulgu logā. Tajā mirklī tu saprati galīgi. Tu nebiji partneris, nevis mīļotais cilvēks. Tu biji skatītājs viņa personīgajā teātrī. Un tava loma — tā, kas apbrīno, kas ķer viņa garastāvokļu saules zaķīšus, kas bez ierunām pieņem spēles noteikumus, kur vienīgais galvenais varonis ir viņš, — šī loma tev apnika. Tu nesāki strīdēties. Tu vienkārši teici: «Es vairs negribu būt šīs izrādes daļa.» Viņš uz mirkli sastindza, un viņa acīs pavīdēja kaut kas līdzīgs izbrīnam — nevis aiz zaudējuma, bet aiz tā, ka kāds uzdrošinājās pamest zāli pirms izrādes beigām. Tad viņš viegli paraustīja plecus, un uz viņa lūpām parādījās tas pats, noslīpētais, skaistais smaids. «Cik žēl. Tā bija brīnišķīga luga, kamēr tā ilga.»

Un tagad.. viņš ir atgriezies. Pareizāk sakot, noteikta viņa daļa kā nospiedums uz lapas.