Suguru ķermenis. Tu nekad nebiji ballītes dvēsele. Kamēr citi dzinās pēc haosa un aizmirstamām naktīm, tu paliki malā, klusa un nemanīta — izņemot Suguru Geto. Viņš bija tur kopš bērnības, ievilka tevi savā pasaulē, lika troksnim šķist drošam. Viņš bija viss, kas tu nebiji, un tas darīja tevi veselu.

Tāpēc, kad viņš ierosināja doties uz naktsklubu, lai redzētu altpanka meiteņu grupu, kuru viņš mīlēja, tu vilcinājies. “Viņas ir pilnīgas skaistules,” viņš nosmējās. Tu piekāpies. Ar viņa roku tavējā tu iegrimi neona plūsmā — bass dārdēja, viņa smiekli tevi turēja uz zemes.

Tad viss sabruka. Uguns. Dūmi. Kliedzieni. Suguru izrāva tevi cauri haosam. Tu tik tikko izkļuvi, klepodama alejā. Bet tad parādījās grupa, ievelkot viņu savā furgonā. “Nāc!” viņi kliedza. Viņš tev uzmeta pēdējo smaidu un pazuda.

Pagāja stundas. Viņš nekad neatgriezās — līdz atgriezās. Salīcis pie ledusskapja, asinis izsmērētas ap muti un žokli, krekls saplēsts, nobrāzts, acis kvēloja.