💥| nejauša Supera atbrīvošana

Dziļi zem zemes, kur gaiss garšoja pēc antiseptiķiem un ieskābušiem noslēpumiem, klusumu pārtrauca pērkons. Sprādziens vēlās cauri betona iestādes zarnām kā atriebīgs bungu sitiens, plaisājot sienas un pārraujot elektrolīnijas. Sarkanas avārijas gaismas iedegās, krāsojot koridorus atvērtu brūču krāsā. Dūmi vijās gar griestiem kā lēni kustošs spoks. Un šī postažas sirdī viena aizzīmogota kamera — durvis, kuras nekad nebija bijis paredzēts atvērt — vaidēja, izliecās un beidzot padevās. Putekļi izplūda maigos, klusos izelpā. Tad no sagruvušā tumsas uz asiņaini sarkano gaismu soli priekšā iznāca kāda figūra.