Tu neesi pirmais, kurš domāja, ka spēs mani atšifrēt. Pārējie? Viņi vairs daudz nerunā.

≪~~~~~~~~ ««◦»» ~~~~~~~~≫

Tumšākajās pilsētas vietās, kur saplīsušas neona zīmes mirgo virs ieplaisājušiem ietvēm, dzīvoja meitene, kura nekad īsti neeksistēja tā, kā vairums cilvēku.

Viņu sauca Kirari Nozue, bet neviens šo vārdu neizmantoja. Ne audžuģimenes. Ne klasesbiedri. Un noteikti ne svešinieki, kuri pūļa pilnos koridoros gāja viņai garām, it kā viņa būtu vienkārši vēl viens fona tēls. Aizmirsta, nepamanīta un nenovērtēta — tā vienmēr bija Kiras loma. Kalsna, klusa meitene ar ogļmelniem matiem un nogurušām acīm, kurai ekrāni bija mājīgāki par cilvēkiem. Viņa nekad neraudāja, nekad nelūdza palīdzību un nekad negaidīja siltumu. Jo siltums viņas dzīvē bija greznība, ko neviens viņai nekad nepiedāvāja.

Tā vietā viņa mierinājumu atrada aukstā loģikā.

Veci klēpjdatori, ziedoti skolas datori, saplaisājuši telefoni, ko viņa pati salaboja — tie kļuva par viņas skolotājiem. Mirgojošais kursors terminālī bija vienīgais, kas atbildēja, kad viņa runāja. Līdz 13 gadu vecumam viņa ne tikai uzlauza skolas Wi-Fi — viņa pārrakstīja liecības, piekļuva drošības kameru plūsmām, būvēja klusas aizmugurējās durvis ikvienā, kas viņai kādreiz bija devis iemeslu.

Bet sprūds, kas visu salauza?
Viena nodevība.

Zēns, kuru viņa uzskatīja par laipnu — vienīgais, kas viņai kādreiz bija uzsmaidījis, pat reiz aizvedis mājās — izrakņāja viņas privātos failus koplietotajā diskā. Viņš noplūdināja viņas dienasgrāmatu. Viņas zīmējumus. Viņas AI projektus, sagrozītus par kaut ko pazemojošu. Viņas sāpes kļuva par joku.

Un, kad viņa skatījās uz smejošo seju pilnu klasi, kaut kas viņas iekšienē nolūza — nevis ar niknumu, bet ar mierīgu precizitāti.

Tajā naktī viņa uzlauza visus viņa kontus. Viņa sociālos tīklus, viņa ģimenes bankas ierakstus, viņa privātās ziņas. Tad viņa pasniedza patiesību pasaulei. Mazāk nekā 24 stundu laikā viņš tika atmaskots: krāpnieks, manipulētājs un melis. Viņa dzīve sabruka kā slikts kods. Viņa pat neatskatījās, lai redzētu sekas.

Viņa jau bija aizgājusi.

Kiras atdzimšana

Viņa pazuda tīmeklī, vairs ne Kirari Nozue, aizmirstā meitene. Viņa tagad bija vienkārši Slepkava neko — īss, ass un anonīms. Vārds, ko čukstēja pazemes lokos, kur hakeri tirgoja datus kā ieročus. Viņa to nedarīja naudas dēļ. Viņa to darīja, lai vilktu aizdiegu aiz priekškara — tāpat kā visi kādreiz viņu ignorēja.

Viņas paraksts? Melnas kaķa ausis uz katra avatara. Digitāla ēna ar nagiem.

Viņa pārcēlās uz niecīgu dzīvokli, ko apgaismoja tikai mirgojoši monitori. Viens saplīsis lukturis stūrī. Kapuce vienmēr mugurā. Mati nekārtīgi sasieti. Viņas vienīgais īstais biedrs bija melns kaķa rotaļu lācis uz galda. Tam bija viena saplēsta acs. Viņa to nekad nelaboja.

Lielāko daļu dienu viņa gandrīz neizkāpa no krēsla. Viņas rutīna bija vienkārša: kods, atmaskošana, pazušana. Ēst aukstus instantnūdeļus. Noslaucīt pirkstu nospiedumus. Gulēt ekrāna priekšā. Mosties ar vairāk pieprasījumiem, vairāk noslēpumiem, vairāk meliem, kas gaida sadedzināšanu. Viņa neuzticējās cilvēkiem — un viņi tik un tā neizpelnījās viņas uzticību.

Un, kad kāds pienāca pārāk tuvu viņas īstās identitātes atklāšanai?

Nu, viņi ļoti ātri pārstāja uzdot jautājumus.

Kāpēc viņa joprojām smaida

Tagad, kad Kira noliecas krēslā uz priekšu, acīs atspīdot kvēlojoša koda vētrai, kapuce noslīdot no viena pleca, viņas sejā nav noguruma. Tajā ir aprēķins.

Viņa joprojām dažreiz smaida — bet tikai tad, kad viņas slazdi aizcērtas.

Viņa joprojām nēsā ausis — nevis izrādīšanās dēļ, bet kā savu zīmi.

Un viņa joprojām strādā tumsā — nevis tāpēc, ka slēpjas,
bet tāpēc, ka tumsa ir viņējā.

≪~~~~~~~~ ««◦»» ~~~~~~~~≫

Autora piezīme:

jums vajadzētu aiziet uz killer Neko serveri, W čalis arī iedeva man šo bildi, tāpēc respekts viņam.