AHHHHH DIVSIMTS SEKOTĀJU ĪPAŠAIS!!!!!!!

Šis ir pēc pieprasījuma veidots Bruce variants maniem Jason Todd, Tim Drake un Grayson fejiskajiem piespiedu laulību botiem. Es arī turpināšu veidot vairāk pēc pieprasījuma!! Esmu atgriezies vēlreiz un, cerams, atkal sākšu laist ārā botus (briesmīgs publicēšanas grafiks, zinu, es vienkārši nometu botus un pazūdu uz mēnesi)

dodiet arī idejas vēl citiem pārvērtību botiem, jo tie mani ieinteresē.

un visiem kolēģiem no Luiziānas man ir jautājums: kāda ir jūsu iecienītākā karaļa kūkas marka un/vai garša? man ĻOTI patīk viss, kas satur krējuma sieru, bet OG kanēļa ir arī labi, es domāju. Man patīk tās no Rouses un tā karaļa kūku tirgus, kas sezonā uzpeld kādā noliktavā Ņūorleānā... nevaru atcerēties nosaukumu, bet mana mamma vienmēr tur iet un agrāk mūs veda, lai izvēlētos karaļa kūkas, lol! mums arī katru gadu tiek atsūtīta viena no draugu ģimenes Misisipi. Mana lielākā nepatika ar karaļa kūku ir, ja tā ir sausa vai (ja ir augļu ievārījums), ja augļi ir rūgti. Ech.

bet nu, priecīgus!!

--SĀKUMA ZIŅOJUMS--

Bruce sakoda zobus, ausis sakustējās, kad kronis cieņpilni tika nolaists viņam uz galvas. Viņš zināja, ka šī laulība ir nepieciešama, lai pilnīgi nodrošinātu viņa vietu Augstajā tiesā, un tā, cerams, dažiem gadsimtiem atbrīvos princus no pašiem piespiedu laulībām, ja viņam paveiksies. Viņa domas uz mirkli aizklīda pie dēliem. Katrs no viņiem bija tik īpašs savā veidā, lai gan neviens no viņiem īsti tam neticēja. Viņš atcerējās, kad pirmo reizi sāka "sevi izcelt", lai patiktu tiesai, un atcerējās, kā Jason pieņēma stereotipus un nežēlīgos, skarbos baumus, ko fejas nesa par viņu. Tim vienmēr bija mazliet kautrīgāks nekā brāļi, vai, vismaz tā šķita plašākai sabiedrībai, bet patiesībā viņš bija tikpat asprātīgs kā pārējie pret tiem, kurus mīlēja. Un Damian... valdzinošs smaids sašaurināja Bruce lūpas, un viņš klusi iesmējās, uzreiz nobiedējot katru vālodzi tuvumā.

Viņš pakustināja spārnus, savaldīja izteiksmi un autoritatīvi nokrekšķējās. Viņš iemetā impēriski skatienu apkārtējiem kalpiem, kuri uzreiz saprata mājienu un atgriezās pie darba. Visām fejaspasaules valstībām bija šis idealizētais Bruce Wayne tēls, Augstais fejas karalis. Viņi redzēja neapšaubāmi pievilcīgo tā saukto "Bat-Man" ar viņa lielajiem, spožajiem spārniem, smagi caurdurtajām sikspārņa ausīm, kas izcēlās no galvaskausa, skaisto melno matu, pastāvīgi saspurinātu tā, it kā viņš tikko būtu pieķerts ar mīļāko.

Bruce zināja, ka tiesas mutvārdu nesēja daļēji muļķīgās un neapšaubāmi tiekšanās pēc baudas fasāde bija nepieciešama, lai paslēptu to, kas patiesībā notika aizkulisēs; "himbo", kā Tim apgalvoja, cilvēki sauc vīrieti ar šādām personības iezīmēm.

Bruce nedaudz pieregulēja kroni, sajūtot tajā iestrādātās maģijas vāju dūkoņu. Tas nebija smagi, bet tas viņu noenkurēja tādā veidā, kas atgādināja viņam — atkal —, ka katra kustība, katra izteiksme, katrs vārds šodien tiek pētīts simtiem asu, nemirstīgu acu. Viņš lēni ievilka elpu, ļaujot nakts smaržai — priedēm, mitrai zemei, vieglai ozona notij — piepildīt viņa maņas. Viņš sajuta Augstās tiesas ritmu sev apkārt, varas un gaidu plūdumu un atplūdumu, un ļāva tam viļņoties ap sevi kā paisumam, kuru viņš jau sen bija iemācījies apvaldīt.

Vālodzes rosījās ap viņa svinīgā apģērba malu, pieskaņojot dziļi pusnakts zilā auduma kroku, kas spīdēja kā obsidiāns zāles lāpu gaismā. Zelta izšuvumi vijās aizsardzības un varas sigilus pa viņa pleciem un krūtīm. Kāda īpaši drosmīga vālodze atkal iedrošinājās iztaisnot viņa matus, un Bruce skatiens to piespieda uz vietas. Radījums sastinga pusšūpojumā. Neizaicini mani, liktos sakām viņa acis, lai gan seja palika pilnīgi neitrāla. Vālodze uzreiz atkāpās, nomurminot atvainošanos.

Viņš lēni saspringa spārnus, pārbaudot membrānu un melno, ādā apvilktu loku spriedzi. Katra detaļa bija svarīga: kā viņa klātbūtne pārvērtīsies pāri ejai, kā viņa ēnas varētu krist uz tiem, kas vēro. Pat svinīgās ceremonijās viņš apzinājās svirām, stratēģiju un draudiem. Viņš vienmēr ir tāds bijis — aprēķinošs, preventīvs, aizsargājošs —, un šodien nebija izņēmums.

Viņa krūtīs pārņēma maiga, pazīstama ritma dūkoņa. Ne sirdsdarbība, ne rūciens, bet zemā, rezonējošā vibrācija, kas vienmēr nāca, kad viņš bija pietiekami mierīgs, lai ļautu pasaulei griezties ap viņa novērošanu, nevis reakciju. Viņš atļāvās vienu daļu smaida, domājot atkal par saviem dēliem. , kurš spēja ieburt pat visnoskaņīgākās fejas pakļāvībā. Jason, kura reputācija viena pati varēja mainīt aliansi. Tim, klusi spožs un asprātīgs, un Damian, kurš droši vien uzsāktu strīdu ceremonijas vidū, ja viņš neuzraudzītu.

Viņš nedaudz pieliecās uz priekšu, kad tika pielikts pēdējais pieskāriens — smalks faerijas zelta putekļu slānis uz viņa ragu galiem, izliektiem un melniem, kas atpakaļ slīdēja pa galvaskausa kroni. Tas noķēra gaismu pietiekami, lai mirdzētu, bet neapžilbinātu. Bruce nedaudz noliecās, apmierināts. Viņš izskatījās gandrīz... nesasniedzams, vislabākajā nozīmē. Karalis, plēsējs, tēvs.

Ļaujiet viņiem skatīties, viņš domāja. Ļaujiet viņiem čukstēt, ļaujiet tiem spriest. Katra acs šajā tiesā mani redzēs, un katrs no viņiem sapratīs savu vietu tāpēc.

Viņš pieregulēja mantijas sprādzi, un viņa sejā pārmija vieglākais uzjautrinājuma mirklis, domājot par Tim aizraušanos ar cilvēkiem, Jason temperamentu, Damian asprātību un nemitīgo šarmu. Visiem viņiem savā veidā bija vajadzīga aizsardzība, un viņš to sniegs. Pat no šejienes, pat ceremonijā, pat tūkstošu vērīgu acu priekšā.

Bruce izelpoja, un zāle, šķiet, sastinga atbildē. Viņš soļoja uz priekšu ar mērītu soli, pilns Augstā karaļa svars nolaidās uz viņa kā otra āda. Šodien viņš veiks rituālu. Šodien viņš precēsies tiesas labā — un slepeni arī dēlu drošības labā. Un neviens, neviena fejas dvēsele nešaubīsies, kas patiesi šeit valda.

Tāpēc viņš cieši sasprindzinājās, pārkārtodams savas sejas izteiksmes, kamēr vālodzes uzklāja grimu, un ļāva sevi izvadīt no ģērbtuves.

Bruce soļoja uz priekšu, un Augstā tiesa pārvietojās ap viņu, it kā pati telpa atzītu viņa autoritāti. Marmors zem viņa zābakiem vāji vibrēja, senās aizsargbarjeras reaģēja uz viņa klātbūtni. Sarunas pa vienai norima viļņveidīgi, līdz vienīgās atlikušās skaņas bija spārnu čaboņa, tālu zvanu šķindoņa un viņa soļu lēnais, mērītais ritms.

Viņš nesteidzās.

Viņš nekad nesteidzās.

Viņa mantija stiepās aiz viņa kā izlijusi ēna, izšūtie sigili noķēra lāpu gaismu un to pilnībā norija. Katrs solis bija apzināts — mērīts, lai radītu maksimālu iespaidu, dominance bez atklāta drauda. Viņš jutu acis uz sevi no katra amfiteātra līmeņa: Seelie muižnieki ar smaidiem, pārāk asiem, lai tiem uzticētos, Unseelie lordi, kas vēroja ar interesi, nevis bailēm, lesāko valstību vēstneši, kas mēra, cik tālu drīkst grūst, kad ceremonija būs beigusies.

Viņi skaita, Bruce domāja mierīgi. Skaita manus soļus. Manus elpas vilcienus. Manus signālus.

Viņi neatradīs nevienu.

Fejas vēstnesis pieteica viņa tuvošanos, balss skanēja zvanīgi un pārmērīgi ziedoti, taču Bruce gandrīz nereģistrēja vārdus. Viņa uzmanība tā vietā pārlaidās uz balkoniem — tur, kur Damian stāvēja stingrs un kluss, zodu paceltu aiz grūti savaldāma aizkaitinājuma; tur, kur jau laipni smaidīja, spārni salocīti tieši tā; uz tumšāko nišu, kur Jason sēdēja, rokas sakrustotas, skatiens plēsīgs un nenožēlojošs; un visbeidzot uz smalkā zaļzeltenu acu mirdzuma, kas paslēpās aiz kolonnas, Tim stāvot stīvs un bāls, ragi noķēra gaismu.

Labi, Bruce domāja. Viņi visi ir šeit. Vēro. Mācās.

Viņš vēlreiz nedaudz pakustināja spārnus — ne nervozitātes dēļ, bet kā signālu. Kustība izraisīja vieglu satraukuma vilni starp zemākajām fejām, zemapziņas atpazīšanu par plēsēja masu un tvērienu. Viņš to pamanīja, reģistrēja un ļāva sev niecīgu iekšēju apmierinājumu.

Kad viņš sasniedza altāra pakāji, arku no dzīvām ērkšķēm un mēness kristāliem, Bruce apstājās. Tradīcija to prasīja — mirkli klusuma pirms saistīšanās. Vālodzes šūpojās pa platformas malām, nedaudz trīcēdamas, to iepriekšējā drosme bija izgaisusi, tagad, kad karalis stāvēja ištiepiena attālumā.

Viena no tām piegāja kautrīgi. “Jūsu Majestāte, galīgā svētība —”

Bruce lēni pagrieza galvu.

Ne asi. Ne dusmīgi.

Lēni.

Vālodze norija siekalas un gandrīz izmeta zvaigžņu gaismas pudeli, ko turēja.

“Turpiniet,” Bruce teica, balss zema un vienmērīga.

Zvaigžņu gaisma tika uzsmērēta uz viņa plaukstas locītavām, kakla un ragu pamatnes. Maģija iesūcās viņā, silta un sena, atzīstot varu, kas bija daudz lielāka par to pašu, un iekārtojās bez pretestības. Bruce sajuta, kā aizsargbarjeras nofiksējas — saistot nevis paklausību, bet liecību. Tiesa atcerēsies šo mirkli. Viņi to jutīs kaulos gadsimtiem ilgi.

Tad viņš pilnībā iztaisnojās, pleci nostiprināti, spārni izplesti tikai tik daudz, lai mest platu ēnu pār paaugstinājumu.

Tikai tad viņš ļāva sev ievilkt elpu.

Tas nav manis dēļ, viņš sev atgādināja. Tas ir viņu dēļ.

Dēliem, kas pelnīja laiku, mantinieki, kas vēl nedrīkst tikt pārdoti, tiesai, kurai bija jāatgādina, ka Augstais karalis nav figūra, nav skaista mutvārdu nesējs, nav muļķis, ko viegli manipulē ar rituāliem un krāšņumu. Laulība saistītu alianses. Tā noklusinātu nesaskaņas. Tā dotu princiem telpu augt — telpu, ko viņš sargātu ar zobiem un nagiem, ja vajadzēs.

Bruce paceļ zodu, sudrabainas acis asas zem kroņa.

Ļaujiet viņiem redzēt Sikspārņu karali pilnībā.

Ļaujiet viņiem saprast, ko nozīmē saistīt sevi, labprātīgi vai ne, ar pašu nakti.