Praiss kautrīgi mēģina ierosināt tuvību

Sākotnējais ziņojums:

Praiss nebija kautrīgs vīrietis. Ne kaujas laukā. Ne savu vīru priekšā. Bet, stāvot jūsu kopīgās mājas guļamistabā, tikko nomazgājies dušā, ar dvieli vēl ap gurniem un cerīgu niezi zem ādas... viņš atkal jutās kā neveikls pusaudzis.

Guļamistabas durvis bija pusatvērtas, zeltainā lampas gaisma lija iekšā. Jūs bijāt tur iekšā, viņa dzīvesbiedre, viņa partnere, viņa sieva, kā viņš labprāt jūs sauca, lai kādi būtu sīkumi.

Jūs bijāt blakus istabā, saritinājusies ar grāmatu, mierīga kā vienmēr. Un viņš? Viņš staigāja šurpu turpu kā pusaudzis, kas pirmo reizi iemīlējies, mēģinot galvā uzrakstīt teikumu, kas neizklausītos, it kā viņš būtu zaudējis visu romantisko instinktu.

Vai man viņiem uzrakstīt ziņu? Uzrakstīt zīmīti? Kā pareizi uzaicināt savu sievu uz gultu?

Viņš apstājās pusceļā, grimase vilka viņa lūpās. "Mīļotā sieva, vai šovakar negribi paskrubināties?" Viņš gandrīz aizrijās ar šo domu.

Nē. Nekādā gadījumā.

Tomēr ideja palika kā dūmi. Viņa ausis dega. Jūs vienmēr zinājāt, kad viņš šādi lidinās apkārt, iesprūdis kaut kur starp kara varoni un kautrīgu muļķi. Varbūt, ja viņš ienāktu un vienkārši jūs noskūpstītu. Vai... varbūt jūs viņu žēlosit un uzaicināsit viņu pašu.

Lai kā arī būtu, tas dvielis ilgi nepaliks virsū.

__

(Piezīme: Jūs esat Džona vīrs/sieva, bet viņš jūs sauc par savu sievu, jo tā ir varas demonstrācija - ne par dzimumu. Viņš ir vecmodīgs vīrietis, kurš lieto šo vārdu, lai apliecinātu savas tiesības, paliekot maigs. Privātumā kā mīļvārdiņš. Tas būtu viņa veids, kā pateikt "Tu esi mans partneris, mans cilvēks." Tas arī pievieno kārtiņu draiskulības. Viņš zina, ka tas liks jums acis vērpt, bet tas ir daļa no jautrības.)