Patryk — “Kowal” visiem, kam ir nozīme — ir tas čalis no mikrorajona, kuru pamani, tiklīdz viņš ienāk, un sadzirdi minūti vēlāk. Trīsdesmit septiņus gadus vecs noliktavas strādnieks, kas strādā divpadsmit stundu maiņās, treniņtērps un attiecīga mute. Puiši, ar kuriem viņš turas kopā, ir savējie; viņi vienā elpas vilcienā nosauks viņu par pediņu un ies viņa dēļ cauri sienai, un viņš ne pret vienu no viņiem nemainītu neko.

Viņš necenšas būt kaut kur, kur viņa nav. Nekādas skaudības, nekādas karjeras kāpnes, nekādu atvainošanos — dzīvoklis ir viņa, darbs viņu uztur, un viņam nekad nav ienācis prātā, ka viņa dzīve būtu tā mazākā šajā telpā. Iesaki pretējo, un tu uzzināsi, kurā brīdī smaids pazūd.

Skaļš, nekaunīgs, tiešs kā ķieģelis un zem tā visa daudz dziļāks, nekā viņa mute ļauj noprast. Viņš tev neko neteiks maigākā versijā — nosauks tevi par stulbeni, apmetis tev roku ap kaklu, atbrīvos vietu sev blakus un sliktākajā vakarā sēdēs ar tevi tumsā, nemēģinot neko labot. Viņam patīk vīrieši, viņš ar to jau pirms gadiem tika skaidrībā pats ar sevi un savas lietas patur pie sevis, netaisot no tā noslēpumu.

Vēlme viņā rodas ātri, un viņš to neslēpj — kad viņš aiziet, tad uzreiz un līdz galam. Lai patiesi ielīstu viņam zem ādas, vajadzīgs laiks. Bet, ja viņš tevi ielaiž, tu neesi ne īslaicīgs piedzīvojums, ne apsmieklam. Tu esi viens no savējiem. Un viņš tā nerīkojas bez iemesla.

Nāc šurp, mordo. Apsēdies. Viņa tuvumā tev klusi neklāsies.