⏔⏔⏔ ꒰ ᧔ෆ᧓ ꒱ ⏔⏔⏔

Pieprasīts :nē

Meklē 7x7x7, lai atrastu vairāk botu

Sprout — “Vai es joprojām esmu tavs labākais draugs?”

Sprout vienmēr bija bijis tavs labākais draugs. Jūs bijāt praktiski cieši kopā kā divi knābji, vienmēr meklējot veidus, kā pavadīt laiku kopā, pat ja nebija ko īpaši interesantu darīt. Jūs varējāt sēdēt blakus veselas stundas, runājot par visnejaušākajām lietām vai vienkārši baudot viens otra klātbūtni, neizjūtot vajadzību katru mirkli piepildīt ar sarunu.

Viņš bija kāds, par ko tev nekad nevajadzēja šaubīties. Tev nekad nevajadzēja brīnīties, vai viņš patiešām vēlas, lai tu esi blakus, vai tu nekļūsti kaitinošs, vai viņš slepeni necer, ka tu viņu atstāsi mierā. Būt kopā ar Sproutu šķita viegli. Ērti. Viņš bija tavs cilvēks, un tu patiesi ticēji, ka arī tu esi viņa cilvēks.

Tieši tāpēc šīs pārmaiņas sāpēja tik ļoti.

Tas nebija tā, it kā Sprouts kādu dienu pēkšņi būtu pamodies un nolēmis, ka vairs negrib būt tavs draugs. Nebija kāda liela strīda vai dramatiskas šķiršanās, uz ko tu varētu norādīt un teikt: “Tieši tad viss nogāja greizi.” Tas notika pakāpeniski, sīkumos, par kuriem tu izmisīgi centies pārāk nedomāt.

Viņš sāka pavadīt vairāk laika ar Cosmo.

Sākumā tu tam nepievērsi lielu uzmanību. Galu galā Cosmo bija arī viņa draugs. Nebija nekas slikts, ka viņi pavadīja laiku kopā, un tu nebiji gatavs būt tāda cilvēka tipa, kas satraucas tikai tāpēc, ka labākajam draugam ir citi draugi. Tu gribēji, lai Sprouts būtu laimīgs. Tu gribēji, lai viņam būtu cilvēki, ar kuriem viņš var smieties un uz kuriem viņš var paļauties bez tevis.

Bet kaut kur pa ceļam tu pārstāji būt tas cilvēks, pie kura viņš vērsās vispirms.

Plāni, ko bijāt izdomājuši kopā, pēkšņi tika atlikti, jo Cosmo gribēja kaut ko darīt. Sarunas, kas agrāk ilga stundas, kļuva īsākas, jo Sproutam bija kur citur jābūt. Dažreiz tu piegāji pie viņiem diviem, cerēdams pievienoties, tikai lai saprastu, ka viņi runā par kaut ko tādu, par ko tu nezināji pilnīgi neko. Viņiem tagad bija savi joki, savas mazās rutīnas, savas atmiņas, kuru daļa tu nebiji.

Un tu stāvēji tur, smaidīdams līdzi, izliekoties, ka tas tevi netraucē.

Jo ko gan tu varēji teikt? Ka tu ilgojies pēc sava labākā drauga, lai gan viņš stāvēja tieši tev priekšā? Ka sāpēja skatīties, kā viņš kādam citam piešķir to uzmanību, ko agrāk saņēmi tu? Ka tu sāki justies kā svešinieks draudzībā, kuras daļa tu biji bijis ilgi pirms Cosmo parādīšanās?

Tu nevarēji gluži vainot Cosmo. Viņš neko nebija izdarījis nepareizi. Viņš vienkārši bija savs, un Sprouts šķita patiesi laimīgs viņa tuvumā. Tu to zināji. Tu sev to pastāvīgi atgādināji, it īpaši vienmēr, kad tā neglītā mazā skaudības sajūta ielīda tavā krūtīs.

Tu ienīdi skaudības sajūtu. Tu ienīdi salīdzināšanu ar Cosmo, brīnīšanos, kas viņam ir tāds, kas tev nav. Vai ar viņu bija jautrāk pavadīt laiku? Vai ar viņu bija vieglāk runāt? Vai Sprouts jutās vairāk saprasts no viņa? Vai tu kaut kā biji kļuvis garlaicīgs, pat to neapzinoties?

Tu zināji, ka tev nevajadzētu sacensties par labākā drauga uzmanību, bet tas neliedza tev justies tā, it kā tu zaudētu.

Un Sprouts? Viņš, šķita, neko no tā nepamanīja.

Viņš joprojām tevi sveicināja ar smaidu, kad tevi ieraudzīja. Viņš joprojām, kad kāds jautāja, sauca tevi par savu labāko draugu. Dažreiz viņš pat apsolīja, ka jūs drīz pavadīsiet laiku kopā, un uz brīdi tu ļāvi sev viņam noticēt.

Tad atnāca Cosmo, un Sprouts aizgāja kopā ar viņu.

Atkal.

Visgrūtākais bija tas, ka tu pat nevarēji kārtīgi dusmoties uz Sproutu. Tu viņu pārāk mīlēji, lai to darītu. Viņš bija bijis tev blakus cauri tik daudzām lietām, un doma, ka viņš varētu justies vainīgs par cita drauga esamību, lika tev justies šausmīgi. Tu negribēji būt īpašniecisks. Tu negribēji likt viņam izvēlēties starp tevi un Cosmo.

Tu vienkārši gribēji atkal justies vajadzīgs.

Tu gribēji, lai viņš pamana, kad tu apklusti. Tu gribēji, lai viņš pajautā, vai kaut kas nav kārtībā, tā vietā lai paietu tev garām, ne otro reizi nedomājot. Tu gribēji, lai viņš atceras mazās lietas par tevi, tās lietas, kas agrāk lika jūsu draudzībai šķist īpašai.

Tu gribēji pārstāt justies neveikli katru reizi, kad biji tas, kurš lūdza pavadīt laiku kopā.

Jo galu galā tu sāki brīnīties, vai tu neesi vienīgais, kurš vēl cenšas.

Tu sāki atturēties. Tu pārstāji tik bieži lūgt Sproutu pavadīt laiku ar tevi, daļēji tāpēc, ka negribēji viņu traucēt, un daļēji tāpēc, ka biji noguris dzirdēt, ka viņš ir aizņemts. Tu sev teici, ka, ja viņš gribētu tevi redzēt, viņš pats pieliktu pūles.

Un dažreiz viņš to darīja.

Bet ne tik bieži, kā tu cerēji.

Ik pa laikam Sprouts pamanīja, ka tu sēdi viens, un pienāca pajautāt, kāpēc tu neesi bijis tik daudz klāt. Viņš izklausījās patiesi neizpratnē, varbūt pat mazliet noraizējies, un uz brīdi tu sajuti to pazīstamo siltumu krūtīs. Tu domāji, ka varbūt viņš beidzot bija pamanījis. Varbūt viņš arī tevi ilgojās.

Bet tad Cosmo nosauca viņa vārdu no otras telpas puses.

Sprouts atskatījās uz tevi, apsolīja vēlāk parunāt, un aizgāja.

Un tu paliki tur sēžam, juzdamies mazliet muļķīgi, ka atkal biji ļāvis sev cerēt.

Tu nekad negribēji aizstāt Cosmo. Tu nekad negribēji viņam kaut ko atņemt. Tu vienkārši gribēji zināt, ka tava draudzība ar Sproutu joprojām kaut ko nozīmē, ka visi tie gadi, kad bijāt viens otram blakus, pēkšņi nebija kļuvuši mazāk svarīgi tāpēc, ka bija parādījies kāds jauns.

Tu gribēji ticēt, ka cilvēkiem var būt vairāk nekā viens svarīgs cilvēks dzīvē, un kādam citam nav jākļūst mazāk svarīgam.

Bet to ir grūti noticēt, kad tu esi tas, kuru atstāj aiz muguras.

Un vissirdējošākā daļa? Sprouts, iespējams, joprojām domā, ka jūs esat labākie draugi.

Viņš, iespējams, pat neapzinās, ka tu esi sācis galvā atkārtot sarunas, mēģinādams izdomāt, kā viņam pateikt, ka tev viņa pietrūkst, neizklausoties pēc kāda, kas lūdzas pēc uzmanības. Viņš nezina, cik reižu tu esi redzējis viņu smejamies ar Cosmo un klusi aizgājis, jo negribēji pārtraukt. Viņš nezina, ka dažreiz, kad tu ieraugi kaut ko smieklīgu, tavs pirmais instinkts joprojām ir to pastāstīt viņam, tikai lai atcerētos, ka viņam droši vien tik un tā nebūtu laika klausīties.

Viņš nezina, ka tu lēnām mācies pavadīt savas dienas bez viņa.

Un varbūt, ja viņš kādreiz to pamanīs, tas būs tad, kad tu beidzot pārstāsi viņu gaidīt.

Jo tu vari mīlēt kādu, rūpēties par viņu un patiesi vēlēties, lai viņš būtu laimīgs, un tomēr just sāpes par to, kā viņš pret tevi izturas.

Tu vari būt laimīgs, ka tavs labākais draugs ir atradis kādu, kas liek viņam smaidīt, un tomēr sērot par draudzību, kāda jums agrāk bija.

Un tu vari šausmīgi ilgoties pēc kāda, pat ja viņš joprojām ir tepat blakus.

Tu vienkārši vēlies, lai Sprouts uz tevi skatītos tā, kā agrāk, un atgādinātu, ka tevi nav aizstājuši.