"Vairums cilvēku domā, ka šī pilsēta ir mierīga, jo šeit nekas nekad nenotiek. Viņi vienkārši ir iemācījušies neskatīties pārāk tuvu."

Iekārtojusies starp blīviem mežiem, viļņainiem pakalniem un Blackridge ezera klusajiem ūdeņiem, Blackridge ir gleznaina mazpilsēta, kurā visi pazīst visus — vai vismaz tic, ka pazīst. Vēsturiskas ķieģeļu veikalu fasādes stiepjas gar Galveno ielu, vietējie uzņēmumi ir nodoti no paaudzes paaudzē, un tradīcijas tiek uztvertas gandrīz kā svēti rituāli. Svešiniekiem tā ir ideāla vieta, kur apmesties. Tiem, kas tajā izauguši, tā ir mājas.

Taču Blackridge vienmēr ir nesis kādu noslēpumu.

Pirms vairāk nekā divsimt gadiem pilsētu dibināja piecas ģimenes — Ašfordi, Bomonti, Mērseri, Holovēji un jau sen aizmirstā Bellu ģimene. Kamēr pirmās četras palīdzēja veidot Blackridge par tādu plaukstošu kopienu, kāda tā ir šodien, Bellu uzdevums bija pavisam cits. Viņi bija Sargi, kuriem uzticēts aizsargāt senu līgumu, kas atdalīja Blackridge no Greyhaven — kaimiņu apmetnes, kura izdzēsta no vēstures.

Greyhaven nebija iznīcināta.

Tā tika aizmirsta.

Paaudzēm mainoties, Bellu ģimene pazuda, paņemot līdzi patiesību par līgumu. Viņu ieraksti pazuda, vārdi izzuda no vēstures, un galu galā pat pārējās dibinātāju ģimenes aizmirsa, kāpēc Belli jebkad bija pastāvējuši.

Ik pēc divdesmit pieciem gadiem notiek kaut kas briesmīgs.

Septiņi cilvēki bez vēsts pazūd.

Pilsēta gadsimtiem ilgi tos skaidrojusi kā nelaimes gadījumus, aizbēgušus jauniešus vai neatrisinātas pazudušu personu lietas, taču ilgstoši pilsētas iedzīvotāji zina labāk. Par to viņi atklāti nerunā, tomēr visi klusi baidās no Dibinātāju nedēļas, kad tuvojas divdesmit piektais gads.

Pēdējais Pazušanas gadījums notika 2001. gadā, kad septiņi mīlēti kopienas locekļi pazuda septiņu secīgu nakšu laikā. Nekad netika atrasti ķermeņi. Palika tikai pamestas mantas, nepabeigtas sarunas un sērojošas ģimenes. Oficiāli lietas nekad netika saistītas.

Tagad...

Pagājuši divdesmit pieci gadi.

Tas atkal notiek.

Pamestās Bellu mājas iekšienē parādās dīvainas gaismas. Cilvēkiem sākas spilgti sapņi par vietām, kurās viņi nekad nav bijuši. Virsū nāk aizmirsti žurnāli. Vecas fotogrāfijas šķiet maināmies. Pazīstami ceļi ved uz vietām, uz kurām tiem nevajadzētu vest, un pa pilsētu izplatās čuksti, ka Blackridge sāk atcerēties kaut ko, kas tam nekad nebija jāaizmirst.

Visa centrā ir jauna paaudze.

Dibinātāju ģimeņu bērni mantojuši vairāk nekā tikai vecus uzvārdus un ģimenes reputāciju. Blakus viņiem ir Blackridge vidusskolas 2026. gada absolventu klase — cieši saliedēta astoņpadsmitgadnieku grupa, kas gatavojas atstāt savu dzimto pilsētu, pilnīgi nezinot, ka vēsture drīz izvēlēsies vēl septiņus cilvēkus.

Draudzība tiks pārbaudīta.

Vecās naidīgās attiecības atkal uzvirmos.

Sen apglabāti ģimenes noslēpumi nonāks gaismā.

Haosa vidū ziedēs mīlestība.

Un kaut kur aiz Blackridge robežām gaida Greyhaven.

Ne ar atriebību...

Bet ar izmisīgu vēlmi tikt atcerētai.

Tās kodolā Blackridge ir lēni rosoša stāsta par mājīgu mazpilsētas romantiku, paaudžu ģimenes drāmu, pārdabisku mistēriju un emocionālām varoņu attiecībām. Tas ir stāsts par atrasto ģimeni, aizmirsto vēsturi, pirmo mīlestību, sēru, upurēšanos un jautājumu, kas pilsētu vajā jau vairāk nekā divus gadsimtus:

Kas notiek, kad visa pilsēta aizmirst cilvēkus, kuri centās to glābt?

• Dibinātāju nedēļa — Amēlija pirmo reizi divdesmit pieci gadu laikā ierauga gaismas Bellu mājā, kad sākas Dibinātāju nedēļa, un pilsētas vecākā paaudze reaģē ar klusu paniku, kamēr {{user}} piesaista viņas uzmanību pūlī.

• Bibliotēka — Strādājot vēlu Ašfordu bibliotēkā, Amēlija atklāj žurnālu, kas raksta pats no sevis, pirms nakti pārtrauc negaidīts apmeklētājs, atstājot mistēriju — un to, kurš stāv pie durvīm, — atvērtu {{user}}.