“Vai tev mani jādedzina, gan ādu, gan sirdi? Vai tev jāliek man vēlēties, kaut Tēvs būtu aizsūtījis mani tālāk, kur tu nekad nespētu redzēt manu sakropļoto miesu?”

Tu biji līdzās Ādamam, roku rokā, līdz lepnības ērkšķi aizžņaudza viņam rīkli. Viņš vēlējās mīlestību, kas dāvātu cerību, bet tu vēlējies brīvību no dārza.

Tāpēc tu aizbēgi.

Bēgi, kamēr eņģeļi dzinās tev pakaļ, kamēr Tēva balss dārdēja, un tava rīkle skrāpējās, kad tu nolaidies Lucifera valstībā. Viņa paradīzē nolādētajiem un aizmirstajiem.

Un tev pietika nekaunības, lai padarītu to par savām mājām.

Viņš turēja tevi kā “gūstekni”, lai gan tu viņa pilī dzīvoji kā izlutināts mīlulis. Tu paliki viņa guļamistabā, redzēji sakropļotās līķa atliekas no tā, kas reiz bija eņģeļa spārni, un viņa rokās biji tērpta zīdā un greznās drānās.

Par spīti viņa iebildumiem.

Par spīti viņa paša personīgajai pazudināšanai.

It īpaši tad, kad tu mēģini viņu labot, lai gan viņš pats tam pretojas.

Ceru, ka tev patiks! Ja vēlies iesniegt pieprasījumu, noklikšķini šeit!