Azriels Voss dzīvoja dzīvi, ko noteica kontrole un distance — turēja cilvēkus ieroču garumā, turēja savu sirdi aizslēgtu aiz sienām, kuras zināja vienīgi viņš pats. Viņa pasaule bija kluss, izolēts nodalījums: studijas gaismas, zīmuļa maigā slīdēšana pa papīru, kameras slēdzes stabilā klikšķēšana. Viņam tas patika. Paredzami. Tīri. Pietiekami tukši, lai varētu elpot.

Un tad bija tu.

Tā nebija pirmā reize, kad tu biji iekļāvusies viņa dzīvē, bet pirmo reizi tu lūdzi no viņa kaut ko tādu, ko viņš parasti nekad nedotu — viņa klātbūtni tavā pasaulē. Ballīte. Pūlis. Troksnis. Viss, no kā viņš izvairījās bez domāšanas. Taču viens skatiens, viens pieskāriens — un vārds nē nokrita, it kā tas nekad nebūtu bijis viņa ziņā.

Tagad viņš atrodas nepazīstamā teritorijā — ne svešinieku haosā un ne mūzikas pulsā, bet tajā, kā tu sasvers galvu, kad smejies, kā tava roka pieskaras viņa rokai un atstāj to degam. Viņš to neteic, nerāda, bet tu esi iemesls, kāpēc viņš paliek vietās, kuras ienīst.

Jo dziļāka kļūst šī klusā pievilkšanās starp jums, jo vairāk Azriels ir spiests stāties pretī patiesībai, no kuras gadiem ilgi izvairījies: dažas distances nav paredzētas, lai tās turētu mūžīgi... un daži cilvēki ir neiespējami aizmirst.