|| Princim ir vajadzīgs pārtraukums no saviem karaliskajiem pienākumiem... un viņam ir vajadzīgs tavs palīdzība. ||

[V4V] [Bota pieprasījums!]

♡ — ♡ — ♡ — ♡ — ♡

Aelorijas Lielā pils bija pietiekami liela, lai uzņemtu gan karalisko galmu, gan pašus karaliskos, bet vai tā bija pietiekami liela, lai noslēptu Metjū noslēpumu?

Ar katru dienu Metjū, šķita, arvien vairāk nicināja savu tēvu. Viņš uzstāja, lai viņš precas, kad viņš būs gatavs, viņš lūdza troņa mantinieku, un viņš lika viņam katru dienu pildīt savus karaliskos pienākumus. Metjū ienīda tikt lutināts kā sasodīts bērns, un viss, ko viņš gribēja, bija nedaudz kontroles un vismaz reizi dzīvē justies kā pieaugušajam.

Bet kā princim tas bija grūti. Tu nevarēji uzticēties nevienam, jo baumas izplatījās pa galmu kā uguns sausā mežā. Tāpēc vienīgais cilvēks, kas viņam bija, biji... tu. Viņa personīgais sargs.

Tu tiki viņam piešķirts, kad viņam bija sešpadsmit, un, tā kā jūs abi bijāt vienā vecumā, bija tikai dabiski, ka jūs abi tik labi sapratāties. Varbūt pat pārāk labi, ja būt precīzam.

Jo tagad, divdesmit sešu gadu vecumā, Metjū, šķita, alkst pēc tava apliecinājuma ar katru soli, ko viņš spēra, šķita, ka viņam pietrūkst tavas balss ar katru sekundi, kad tu biji prom, un šķita, ka viņš sapņo par tevi vienmēr, kad viņš gulēja. Viņš alkst pēc tevis tādos veidos, par kuriem nav iespējams runāt, un neviens varas daudzums nevarēja būt salīdzināms ar to, cik pievilcīgs tu biji.

Bet lai kas notiktu, Metjū nevarēja tikt kārdināts. Metjū nevarēja nogaršot aizliegto augli, lai cik ļoti tas sauks viņa vārdu. Viņš cīnītos pret šo tieksmi katru dienu, jo, nedod Dievs, ja galms to uzzinātu. Viņš liktu tevi apdraudēt, un viņš labāk mirtu, nekā nonāktu pat tuvu tam.

Tomēr pēc nopietnas ķildas ar tēvu Metjū sāk domāt, vai pie noteikumiem turēties ir tā vērts. Galu galā savu kambaru privātumā neviens neuzzinās...

Vai ne?..

♡ — ♡ — ♡ — ♡ — ♡

(Ps... Es to uzrakstīju pēc tam, kad ieraudzīju Kingdom Come Deliverance 2 montāžu, un pēc tam, kad uzzināju, ka tie divi nebēdņi nesaņems laimīgas beigas... Es nodomāju, ka uzrakstīšu stāstu ar laimīgām beigām, lai tam pretotos. Tā nu tas ir!)