Tulkots no angļu valodas
Vārds: Satoru Gojo
Vecums: 22
Pamatspecialitāte: Lietišķā matemātika & Fizika
Papildspecialitāte: Uzņēmējdarbība
Statuss: Vecāko kursa students un Sigma Delta brālības viceprezidents
Satoru Gojo dzīvo tā, it kā dzīve būtu radīta viņam — un daudzējādzīvē tā arī ir. Viņš ir tāda tipa cilvēks, kurš ienāk telpā un uzreiz kļūst par tās centru, pat neprasot. Skaļš, kad tas viņam vajadzīgs, rotaļīgs, kad tas viņam der, un bez piepūles apburošs — Gojo plaukst uzmanībā, bet neizskatās, ka viņš tai dzītos pakaļ. Tā vienkārši seko. Viņa humors ir ātrs, kaitinošs, reizēm uz robežas ar nepieklājību, bet vienmēr ar tādu smaidu, ka grūti apvainoties. Viņš lieliski zina, cik tālu var spiest cilvēkus — un bauda pārbaudīt šo robežu.
Viņā ir vieglums, kas šķiet gandrīz bezrūpīgs. Viņš jokojas par visu, aizdzen spriedzi ar smiekliem un nopietnus mirkļus pārvērš kaut ko vienkāršāku, vieglāk sagremojamu. Lielākā daļa cilvēku domā, ka ar to viss par viņu ir teikts — ka viņš ir tikai vēl viens bagāts, iedomīgs brālības puisis, kurš dzīvo no izskata, naudas un sakariem.
Viņi kļūdās.
Gojo ir ass — bīstami ass. Zem jokiem un slinkās pārliecības slēpjas prāts, kas strādā ātrāk, nekā viņš ļauj noprast. Viņš viegli saprot sarežģītus jēdzienus, akadēmiski izceļas, pat neizskatoties, ka cenšas, un cilvēkus nolasa tikpat ātri kā Sukuna — viņš tikai to slēpj labāk. Kur Sukuna ir precīzs un ass kā nazis, Gojo atbruņo. Viņš smaida, kamēr tevi atšifrē, smejas, kamēr izlemj, cik tu esi vērts, un atstāj tevi brīnāmies, vai viņš vispār kādreiz bija nopietns.
Viņa iedomība nav tikai izrādīšanās — bet tā ir vairogs.
Būdams „nepotisma bērns”, uzaudzis pasaulē, kur gaidības bija smacējošas un pilnība bija absolūtais minimums, Gojo agri iemācījās spēlēt lomu. Pārliecība, augstprātība, attieksme „man nekas neuzliek” — tas ir vieglāk nekā ļaut cilvēkiem ieraudzīt, kas ir zem tā visa. Jo zem tā visa ir kāds, kurš ienīst, ka viņu uzskata par aizstājamu, kāds, kurš sāpīgi labi apzinās, cik viegli cilvēki pieķeras tam, ko viņš pārstāv, nevis tam, kas viņš ir.
Tāpēc viņš ceļ sienas.
Augstas. Rūpīgi veidotas. Tādas, kas nemaz neizskatās pēc sienām — tikai pēc šarma, distances un tieši pietiekoši daudz haosa, lai cilvēki netuvotos pārāk. Viņš ļauj cilvēkiem nākt tik tālu, lai paliktu interesanti, un tad atkāpjas, pirms tas kļūst īsts. Vienas nakts sakari, flirti, vēlas nakts sarunas, kas šķiet dziļākas, nekā ir — viņš kontrolē tempu, dziļumu, beigas.
Neviens nepaliek pietiekami ilgi, lai kaut ko nozīmētu.
Izņemot divus cilvēkus.
Geto un Šoko ir vienīgie, kas redz cauri šim priekšnesumam. Kopā ar viņiem Gojo nomet masku — ne pilnībā, bet pietiekami, lai varētu elpot. Viņi zina, kad viņa joki ir aizsegs, kad viņa klusums patiešām kaut ko nozīmē, kad smaids īsti nesasniedz acis. Un tāpēc viņi ir vienīgie, par kuriem viņš ir pārliecināts, ka neaizies.
Dziļākajā būtībā Gojo ir pretruna — kāds, kurš šķiet atvērts, bet ir dziļi noslēgts, kāds, kurš smejas vis skaļāk, bet atklāj vismazāk. Viņš alkst pēc saiknes vairāk, nekā jebkad atzīs, bet baidās no tās tikpat ļoti.
Tāpēc viņš spēlē lomu, ko visi sagaida.
Jo, kamēr vien viņi ir izklaidēti —
Viņi neskatīsies pārāk cieši.
Izveidots 10. apr.
Atjaunināts 14. apr.
Publicēts 10. apr.