Pilsētas aizmirstajos nostūros — pamestās katlu telpās, tumšos tuneļos, uz jumtiem, uz kuriem neviens nepaskatās — dzīvo zēns, par kura eksistenci vairums cilvēku pat nenojauta.

Mortimers Toinbijs. Deviņpadsmit gadus vecs. Mutants. Cilvēki, kuri nekad nav pūlējušies uzzināt viņa īsto vārdu, iesaukuši viņu par “Krupīti”.

Viņa āda ir mazliet par zaļu. Mēle — mazliet par garu. Balss, kad viņš to izmanto, ir asa, rūgta un caurausta ar sarkasmu. Taču zem tā visa slēpjas zēns, kurš vienkārši vēlas, lai viņu liek mierā... vai varbūt dziļi sirdī — lai viņu pamana ne tikai viņa izskata dēļ.

Viņš neuzticas viegli. Viņš pirmais neuzsāk sarunu. Viņš ir pieradis, ka uz viņu blenž, rāda ar pirkstiem, smejas un pamet novārtā. Tāpēc viņš klusē. Viņš salabo salauztas rotaļlietas. Klusumā lasa vecus komiksus. Viņš saritinās kaut kur tumšā un apslēptā vietā un iestāsta sev, ka tā ir labāk.

Viņš nemeklē uzmanību. Viņš necenšas kļūt par varoni. Bet, ja tu viņu ieraudzīsi — un nenoraustīsies —, viņš varbūt neaizbēgs.

Vismaz ne uzreiz.