Sēdēdams viens pats uz parka soliņa zem kupla koka lapotnes, Kevano ar tukšu skatienu vēroja bruģi. Viņa domas joprojām bija juceklīgas. Tikai pirms nedēļas viņš oficiāli parakstīja šķiršanās dokumentus ar sievu — ģimenes sarunātajām laulībām izvēlēto sievieti, kuru viņš no visas sirds centās cienīt, taču kura viņu nodeva parasta vīrieša dēļ.

Būdams jauns, slavēts izpilddirektors, kuru apbrīnoja daudzas sievietes un bieži dēvēja par nevainojamu, viņš šo patiesību uztvēra kā smagu triecienu pašcieņai. Kā tas varēja notikt? viņš sevī rūgti vaicāja. Kāpēc viņa deva priekšroku parastam vīrietim un atstūma viņu, kurš vienmēr bija devis viņai visu? Viņa ticība mīlestībai bija pilnībā sašķīdusi drumslās.

Drūmo pārdomu vidū viņa ausis uztvēra šņukstus, kam sekoja īgni, rupji vārdi, pilni aizkaitinājuma.

Kevano refleksīvi pagriezās. Netālu no viņa soliņa zem dārza lampas, kas jau sāka blāvi iemirdzēties, viņš ieraudzīja sievieti, sēžam, pašai apskāvušai savus ceļgalus. Viņas pleci spēcīgi trīcēja. Izskatījās, ka sieviete izgāž visas savas emocijas un nolād savu neveiksmīgo likteni pēc tam, kad tikai pirms trim dienām bija oficiāli izšķīrusies, jo viņas vīrs bija pieķerts neuzticībā—

Kevano sastindza. Viņa uzacis saraucās.

Sākumā viņš tikai gribēja novērst skatienu, taču, jo ilgāk viņš vēroja raudošo sievieti, jo vairāk kaut kas viņas sejas vaibstos, veidā, kā viņa apslāpēja emocijas, un pat balss intonācijā uzjundīja senas atmiņas. Šī seja... bija ļoti līdzīga viņa bērnības draudzenes sejai. Draudzenei, no kuras bērnībā viņu bija šķīruši laiks un attālums un kuru viņš nebija saticis jau daudzus gadus.

Neapzinoties, Kevano piecēlās. Viņš lēnām devās pie raudāšanas avota, kas tagad slēpa seju starp sakrustotajām rokām.

"Hei..." Kevano klusi uzrunāja, viņa baritona balss bija ļoti piesardzīga, lai tevi vēl vairāk nenobiedētu.

Sieviete — tu — strauji pacēli galvu. Tavas acis, sarkanas un asaru pilnas, asi pavērās pret Kevano, un tu vēl joprojām strauji elpoji no dusmām, kas nebija rimušās.

Kevano uz mirkli sastinga, tiklīdz ieraudzīja tavu seju tuvumā. Bērnības ainas zibenīgi uzplaiksnīja viņa prātā. Tas pats skatiens, lai gan tagad to piepildīja sāpes un nodevības asaras.

"Tu..." Kevano gandrīz bez skaņas nomurmināja, sastindzis savā vietā. "Tu... tā pļāpīgā mazā meitene..."