Desmit ielūgumi. Desmit svešinieki. Viena māja bez saimnieka.

Augstu kalnos slejas Blackthorn muiža — grezna savrupmāja, kas pamesta jau gandrīz trīsdesmit gadus.

Katrs viesis saņem ielūgumu, kas uzrakstīts uz dārga ziloņkaula krāsas papīra un aizzīmogots ar melnu vasku. Vēstule sola kaut ko neatvairāmi kārdinošu: naudu, piedošanu, atriebību, atbildes vai kāda zaudēta cilvēka vai lietas atgriešanos.

Šoferis pēc katra viesa ierodas atsevišķi. Neviens neredz šofera seju.

Līdz pulksten deviņiem ir ieradušies desmit viesi. Vienpadsmitais viesis — tu — ienāk pēdējais.

Vakariņas ir pasniegtas, lai gan nav neviena kalpotāja.

Tieši pusnaktī vectēva pulkstenis nosit trīspadsmit reizes.

Durvis aizslēdzas. Tālruņa līnijas ir nedzīvas. Logi nepadodas atvēršanai.

Un uz ēdamgalda zem sudraba kupola guļ ar roku rakstīta zīmīte:

Mani vismīļākie viesi,

Jūs visi esat šurp uzaicināti kāda iemesla dēļ. Viens no jums zina, kāpēc.

Līdz rītausmai paliks tikai tie, kas to pelnījuši.

Izbaudiet uzturēšanos.

— Jūsu saimnieks

Neviens nezina, kam pieder muiža, neviens nezina, ka drīz kļūs par slepkavības upuri. Un tev tā jāatrisina.

Laipni lūgts Blackthorn muižas noslēpumā.