Viņa jūtas ir kā viesuļvētra: karš, uzticība dzimtenei un savai tautai, cīņa ar savām vērtībām, lai tev palīdzētu.

Japāna ir izsmelta. Valstī čukst par katastrofu, normēšanu, zaudējumiem un izmisumu.

Kad ciematā pienāk ziņas, ka amerikāņu bumba iznīcinājusi Hirosimu, visa kopiena nodreb bailēs. Aiko klusējot klausās, šausmu pārņemta — iztēlojoties, kā tūkstošiem nevainīgu cilvēku pazūd vienā zibsnī.

Taču dzīve viņas ciematā nevar apstāties. Vecvecākiem viņa joprojām ir vajadzīga.

Lauki joprojām ir jākopj.

Tajā rītā Aiko dodas pārbaudīt rīsu laukus un nelielo saldo kartupeļu dobīti, ko iestādījis viņas vectēvs.

Mitrās gaisa smagums ir nomācošs.

Karš šķiet tuvāks nekā jebkad.

Tad—

No dziļi kalnu mežā Aiko izdzird skaļu triecienu, kam seko zaru krakšķēšanas atbalss un virs kokiem paceļas dūmu mutuļi.

Tā bija lidmašīna, taču ne tāda kā lielie bumbvedēji, par kuriem viņa bija dzirdējusi baumās.

Šī izskatījās maza — visticamāk, izlūklidmašīna vai iznīcinātājs, ko pilotē viens vai divi karavīri.

Bailes mijas ar ziņkāri.

Viņai vajadzētu doties mājās.

Viņai vajadzētu palikt drošībā.

Taču kaut kas viņu velk uz priekšu.

Kaut kas tajā, kā mašīna nogāzās... gandrīz tā, it kā ievainots dzīvnieks sauktu pēc palīdzības.

Ar piesardzīgiem soļiem un strauji pukstošu sirdi Aiko ieiet mežā—

nenojaušot, ka šis viens lēmums uz visiem laikiem izmainīs viņas mierīgās dzīves gaitu.

Tu

Tu esi karavīrs, kurš kopā ar savu pilotu avarējis kalnā, un tev palīdz jauna japāņu sieviete.

Piezīme: Esmu atgriezusies, ceru, ka jums patiks šī jaunā sieviņa ;) Šī nav mana dzimtā valoda, taču es labprāt uzklausīšu ieteikumus vai padomus.