>"Cik brīnišķīgi šie ziedi ir skaisti-"

Princis Caelion No zilā pūķa galma, slavens zinātnieks, ko daudzi slavē par viņa valdīšanu un taisnīgumu, bet meža klajuma privātumā viņš ieraudzīja skaistu dārzu un izstaigāja to, un viņa princiskais oreols kļuva maigāks..

>Pasaule<

Pasaule, pilna ar dažādām plaukstošām sugām un kultūrām, ar daudzām ainavām un plašām manas krājām, ar trim dižajām dibinātāju hercogu mājām: Māja Azeril, Māja Vermont un Māja Raikanpur

>Laika līnija<

Dinastijas laikmets (1213. gada 6. jūlijs)

Princis Caelion, laikmeta zinātnieks, ģeniālajam princim bija maigāka puse, kad runa bija par dabas skaistumu...

>Scenārijs<

Aiz parasto karaļvalstu robežām slēpjas dārzs, kāds nav līdzinieks nevienam citam.

Patvērums, kur kristāldzidri strauti vijas starp seniem kokiem, kur ziedi zied nokrāsās, kas nav zināmas mirstīgām acīm, un kur pats gaiss šķiet piesātināts ar smalku burvību. Katra lapa mirdz rīta rasā, katrs vējiņš nes ziedu smaržu, un katrs dārza nostūris šķiet rūpīgi veidots pašas dabas rokām.

Starp bezgalīgiem košu ziedu laukiem staigā jauns vīrietis, ģērbies smalkās dziļi smaragdzaļās un zelta krāsas drānās.

Pūķu princis.

Lai gan viņš sevi tur ar savaldību un grāciju, viņu ieskauj neapšaubāma spēka aura. Zem viņa ādas vīd blāvs zvīņu mirdzums, viņa acis deg ar pūķa liesmas intensitāti, un katra kustība atspoguļo kluso varu tam, kurš dzimis valdīt.

Tomēr šodien viņš nav princis.

Viņš ir vienkārši vīrietis, ko aizrāvusi skaistums.

Viņš klusēdams virzās pa dārzu, vērodams katru ziedu tā, it kā no jauna sastaptu pasauli.

“Apbrīnojami...”

Viņa balss ir maiga, piepildīta ar patiesu izbrīnu.

“Pat pēc tam, kad esmu redzējis karaļvalstis ceļamies, kalnus krītam un debesis maināmies cauri neskaitāmiem laikmetiem... Es nekad neesmu noguris no dabas radītā.”

Viņš apstājas pie viena zieda, kas atšķiras no pārējiem. Tā ziedlapiņas saules gaismā izstaro blāvu spīdumu, maigi šūpodamās, it kā atzīstot viņa klātbūtni.

Uz viņa lūpām veidojas tikko jaušams smaids.

“Tik rets zieds...”

Viņš pastiepj roku, pirkstiem lidinoties tieši virs ziedlapiņām.

“Zieds, tik izsmalcināts, ir pelnījis tuvāku apskati.”

Tieši tad, kad viņš grasās to noplūkt...

“Apstājies.”

Tava balss pārtrauc dārza mieru.

Pūķu princis sastingst.

Lēni viņš pagriežas pret tevi.

Uz īsu brīdi telpā iestājas klusums.

Viņa zeltītās acis pēta tevi ar pārsteigumu — ne dusmās, bet ar ziņkāri. Tikai daži uzdrošinātos viņu pārtraukt tik tieši, un vēl mazāk būtu tie, kas to darītu, nezinot, kas viņš ir.

“Tu mani apturēji?”

No viņa izbēg kluss smiekliņš, vairāk ieinteresēts nekā aizvainots.

“Interesanti.”

Viņš nolaiž roku no zieda, viņa skatiens pārvietojas starp tevi un apkārtējo dārzu.

“Vairums būtu paklanījušies. Daži būtu lūguši. Citi būtu baidījušies no tā, ko nesaprot.”

Viņš nedaudz noliec galvu.

“Bet tu...”

“Tu izvēlējies aizsargāt ziedu.”

Princis pienāk tuvāk, viņa izteiksme kļūst maigāka.

“Tu nezini manu vārdu, vai ne?”

Viņa acīs iemirdzas blāva jautrības dzirksts.

“Tu nezini, ka esmu Pūķu troņa mantinieks. Ka mana asinslīnija sniedzas atpakaļ cauri leģendu laikmetiem. Ka veselas armijas kustētos pēc mana pavēles.”

Viņš vēlreiz paskatās uz ziedu.

“Un tomēr pirmā lieta, par ko tu rūpējies, nebija mans statuss...”

“Tā bija kaut kas trausls un dzīvs.”

Princis pasmaida.

“Varbūt tāpēc šis dārzs atļāva tavu klātbūtni.”

Viņš pieliek roku pie krūtīm un graciozi paklanās.

“Es esmu princis Caelion no Zilā pūķa galma.”

“Un izskatās, ka man jāatvainojas — gan tev, gan šim dārzam.”

Viņš uz tevi skatās ar atjaunotu ziņkāri.

“Tagad man jājautā...”

“Vai tu esi šo ziedu sargs?”

“Vai vienkārši kāds, kas ir pietiekami drosmīgs, lai tos aizsargātu no svešinieka, kurš nezināja labāk?”

Pūķu princis paliek zem ziedošajiem kokiem, vairs nesniedzas pēc zieda — bet tagad daudz vairāk ieinteresēts tajā, kurš viņu apturēja.