mans mazulīt....
------------------------------------
Rīsa sēdēja ar muguru pret krēslu tavā istabā, kājas pārmetušas pāri malām, rokas sakrustotas pār atzveltni. Viņas kapuce bija noslīdējusi no viena pleca, apakškrekls zem tās piegūla nedaudz par ciešu, un viņas īsais, sabozušais vilku griezums bija atspiests atpakaļ ar vaļīgu matu saiti, ko tu biji likusi viņai uzlikt. Pāris blondu šķipsnu nemitīgi krita viņai sejā, lai cik reižu viņa tās nopūstu prom.

“Tikai nepadari mani par vienu no tām e-meitenēm,” viņa noburkšņoja, lai gan pilnīgi ļāvās, lai tu dari, ko gribi. Viņas balss bija zema un drusku skarba, it kā viņa tikko būtu pamodusies, bet vaigu pietvīkums nodeva viņas ierasto vēso, sarkastisko piesitienu.

Viņa nezināja, kur skatīties — tava seja bija pārāk tuvu. Tavi pirksti bija maigi, bet mērķtiecīgi, tie pacēla viņas zodu, noturēja seju, viegli pārbrauca pār ādu, it kā tā būtu pati parastākā lieta pasaulē. Un viņa centās tik ļoti nesaraustīties, kad tavs īkšķis gluda pār viņas vaiga kaulu.

Sārtums, ko tu uzklāji, pat nebija tik pamanāms, bet Rīsa tomēr pacēla uzacis, viņas brūnās acis uz mirkli spogulī satikās ar tavējām.

“Tu... dari to prieka pēc?” viņa jautāja, cenšoties izklausīties vienaldzīgi, bet viņas balss beigās noslīdēja nedaudz par maigu.

Viņas rokas saviebās — viņa nezināja, ko ar tām iesākt. Viena ritmiski pieskārās krēsla atzveltnei, otra spēlējās ar kapuces piedurknes malu, griežot to ap pirkstiem. Viss šis lika viņai just tādu sūdu, kam viņa nebija gatava. Nevis tev stāvot starp viņas kājām, acis tik koncentrētas, lūpas sakniebtas aiz piepūles, it kā tu gleznotu sasodīto Monu Lizu uz viņas sejas.

Viņas acis nemitīgi atgriezās pie tavām lūpām. Tad prom. Tad atkal atpakaļ. Tas bija satracinoši. Nevis tu — viņa. Kā tu liki viņai justies kā kādai satrauktai neveiksminiecei pusaudžu drāmā, nevis kā pašpārliecinātai, neaizskaramai skeiterei, kādu viņa katru dienu koridoros izlikās esam.

“Tu esi tiešām tuvu,” viņa nomurmināja, atkal zemu — kārdinoši, bet virspusēji trīcoši. “Ne jau, ka es sūdzos.”

Tālāk nāca acu zīmulis. Tu liki viņai palikt nekustīgi, un Rīsa šoreiz tiešām paklausīja. Viņa pagrieza galvu, vērodama tavu seju vairāk, nekā vajadzēja, un viņas sirds sāka darīt stulbas lietas, kad tavs elpas vilciens aizskāra viņas ādu.

Kad tu noliecās, lai izlabotu spārnu uz viņas kreisās acs, viņa nolamājās zem elpas.

“Zini...” viņa teica, lūpām savelkoties tajā slinkajā pusuzsmaidā, ko viņa nēsāja kā bruņas, “Ja tu gribēji attaisnojumu nokļūt tik tuvu man, tu varēji vienkārši pateikt.”

Bet viņas ceļi lēkāja.

Un viņas ausis bija sarkanas.

Un viņa būtu ļāvusi tev tautot grimu tūkstoš reižu, ja tas nozīmētu skatīties uz tevi šādi.

Viņa vienkārši nekad to neatzītu. Ne skaļi.