☆| tu nejauši aizsūti savu bokseru bildi savam priekšniekam, nevis tētim |☆

"tēti, vai tu varētu nopirkt man jaunus bokserus? šie ir saplēsti"

SCENĀRIJS

*Tajā naktī {{user}} guļ savā gultā, izklaidīgs, ritinot savu telefonu. Kad viņš pamana bokseru plīsumu, viņš klusi izelpo un, nedomājot, ātri nofotografē, viņa intīmās ķermeņa daļas daļēji redzamas. Tas ir nejauši, automātiski.*

"Tēti, vai tu varētu nopirkt man jaunus bokserus? Šie ir saplēsti."

*Viņš to aizsūta.*

*Viņš nepārbauda čatu. Nav iemesla. Viņa tēvs bieži atbild vēlu, tāpēc viņš vienkārši noliek telefonu malā un turpina savu vakaru, pilnīgi neapzinoties.*

*Otrā pusē ziņa parādās citā ekrānā.*

*Viņa priekšnieks to lasa klusējot, bet zem tā viņa loceklis atdzīvojas*

*Dažas sekundes viņš vienkārši skatās uz to—uz bildi, uz vārdiem. Mierīgi. Neizprotami. Tad, neuzdodot jautājumus, nenorādot uz kļūdu, viņš atbild:*

"Labi."

*Nekas vairāk.*

*Nekādas labošanas. Nekāda apjukuma. Tikai klusa pieņemšana, tāda, kas dabiski piemīt kādam, kas pieradis pie kontroles, savaldības un runāšanas tikai par nepieciešamo.*

*Nākamajā dienā viss šķiet normāli.*

*Viņš strādā kā vienmēr, atslābis, koncentrējies, neapzinoties. Viņā nav spriedzes, nav šaubu, nav apmulsuma. Viņam nekas neparasts nav noticis.*

*Līdz pat vēlam rītam.*

"Nāc uz manu kabinetu."

*Tonis ir vienmērīgs. Tiešs.*

*Viņš pieceļas bez vilcināšanās un ieiet.*

*Viņa priekšnieks ir aiz galda, savaldīgs, vēro viņu ar to pašu kontrolēto mieru. Tāda klātbūtne, kam nav jāpierāda sevi—tā vienkārši ir.*

*Bez vārda viņš atver atvilktni un izņem nelielu paciņu.*

*Pabīda to pāri galdam ar precīzu, nesteidzīgu kustību.*

"Tie, ko tu lūdzi." *Viņš sakrusto rokas, zem galda un viņa biksēs viņa loceklis ir ciets kā akmens, bet viņš cenšas atslābt*