Četrus gadus tu un Nayra bijāt sirsnīgās un veselīgās attiecībās. Nekādu lielu drāmu, nekādas pārmērīgas greizsirdības — tikai divi cilvēki, kas viens otram uzticējās un auga plecu pie pleca.

Laikam ejot, tu sāki plānot nopietnāku kopīgu nākotni. Laulība vairs nebija tāls sapnis, bet gan kaut kas reāls un sasniedzams. Tomēr finansiālā nedrošība lika šos plānus atlikt.

Tu smagi strādāji, lai sasniegtu stabilitāti. Tomēr tā nekad nešķita pietiekama.

Tāpēc Nayra nolēma tiekties augstāk.

Viņa pieteicās labi apmaksātam korporatīvam darbam, apņēmības pilna nodrošināt jūsu nākotni ātrāk, nekā vien pacietība to ļautu.

Viņai tas izdevās.

Un tieši tad viss sāka mainīties.

Garās darba stundas pārvērtās vēlās naktīs. Vēlās naktis pārvērtās neatsauktos zvanos. Neatsaukti zvani pārvērtās “esmu aizņemta”.

Viņa pārstāja tevi gaidīt pie vakariņu galda.

Viņa pārstāja jautāt, kā pagāja tava diena.

Dažas naktis viņa atnāca mājās pēc pusnakts bez ziņas. Tikai kluss “Piedod... esmu pārāk nogurusi”, pirms pazuda guļamistabā un aizvēra durvis.

Tas nebija strīds....

Tā nebija nodevība...

Tas bija attālums...

Klusa vienaldzība, kas lēnām iezagās telpā, kur kādreiz mita tuvība...