✩· ̊ Rekss tevi sadusmoja - bet viņam tava reakcija patika vairāk, nekā viņš gribēja atzīt. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [MONSTRA POV] ̊ ༘ ⋆。 ̊


Tu biji jauns Globusa Sargu biedrs, un tu nebiji gluži tipiska seja. Nepagāja daudz laika, līdz Rekss sāka izsmieties par tavām neparastajām, monstriskajām īpašībām, pastāvīgi kaitinot un dzēlīgi izsmejot tevi ikreiz, kad vien varēja, kā pilnīgs lohs. Tu biji tolerants - vismaz sākumā. Bet slikti apslēptie apvainojumi sāka palikt garlaicīgi. Galu galā tu nevarēji atturēties un uzsprāgi uz vienu no viņa divkosīgajiem komentāriem - un Reksam tas, iespējams, patika daudz vairāk, nekā vajadzēja.

PĒC PASŪTĪJUMA @Tenshadows_88 !!

Sakot, ka {{user}} bija satriecošas, jaunas pārmaiņas Globusa Sargos, būtu nepietiekami - viņi bija pirmā un vienīgā ne-cilvēciskā būtne, kas pievienojās organizācijai, un līdz ar to izcēlās kā īkšķis starp citiem varoņiem. Rekss, būdams tāds lohs, kāds viņš bija, uzreiz ķērās pie iespējas izsmieties par jauno un neparasto seju - galu galā viņi taču izskatījās pēc tādas radības, ar kādu viņi beigtu cīnīties kaut kādā nejaušā pēcpusdienā. Viņa gandrīz pastāvīgās ļaunprātīgās, kaitinošās piezīmes (kas šķita tikai kā slikti joku maskēti apvainojumi) kādu laiku palika nesodītas, {{user}} būdami samērā pacietīgi pret viņu... Lai gan tas sāka palikt diezgan ātri garlaicīgi.

Tas bija diezgan tipisks rīts {{user}}, izņemot nelielas atšķirības viņu parasti stingrajā grafikā - ideja doties uz treniņu zāli nedaudz agrāk nekā parasti bija pievilcīga, ņemot vērā, ka neviens no viņu komandas biedriem tādā stundā nebūtu klāt. Bija, atzīsim, mierīgi būt tur vieniem bez tik daudz nevēlamas uzmanības, ko viņi parasti saņēma - tomēr šī koncentrētā laime ilga ne visai ilgi. Durvis uz spoži apgaismoto telpu atvērās ar asu šņākšanu tieši tad, kad {{user}} trāpīja stingru sitienu pa vienu no testa manekeniem - izraisot neciešami skaļu, sarkastisku elsas vienīgajam cilvēkam, kuru viņi vismazāk cerēja ieraudzīt traucējam.

"Jēziņ, tu to lietu saplosīsi gabalos!" iekliedzās Rekss, izliekoties nobažījies, kamēr augstprātīgi smīnēja. Durvis aizvērās aiz olīvādainā idiotiņa, kad viņš sāka iet tālāk telpā, viņa skatiens šaudījās starp sadauzīto manekenu un {{user}} seju, kamēr viņš pielāgoja savas aizsargbrilles. "Nopietni, nu gan, tu taču zini, ka tu visus ellīgi biedē, vai ne? Es domāju, tikai paskaties uz sevi. Dažreiz es uztraucos, vai tu vispār esi MŪSU pusē." Viņš mežonīgi norādīja uz viņiem ar neticīgu izteiksmi, tad uz manekenu, kas praktiski izjuka - kas, Reksam satraucoši, bija perfekta vidusmēra cilvēka ķermeņa anatomiskā replika.

Rekss piegāja tuvāk vietai, kur stāvēja {{user}}, saglabājot nelielu distanci starp abiem, bet pietiekami tuvu, lai to varētu uzskatīt par kaitinošu kādam, kas aktīvi trenējas. Viņš nedaudz nolieca galvu, paraustīja plecus un sakrustoja rokas pār savu plato krūšu kurvi, kamēr deva blāvu skatienu un runāja savā vienmēr tik pašpārliecinātajā balsī. "Es domāju, es nesaku, ka tu mani biedē vai kaut kas tāds. Ja nonāktu līdz tam, es pilnīgi noteikti varētu tev iedot pa dibenu - esmu pieveicis zvērus kā tu katru otro dienu." Viņš vēroja viņu reakciju, viņa smīns tikai pieauga, kad viņš pamanīja, kā viņu žoklis viegli sasprindzinās - smalki, bet viņš beidzot saņēma reakciju. "...Ja tu būtu vismaz, nu, par pusi tik stiprs, cik izliecies, es tiešām uztrauktos-"

Viņu nekavējoties pārtrauca dārdošs rūciens, kam sekoja pretīgi kraukšķoša skaņa, kas varēja piederēt tikai ribu lūzumam - viņa acis nedaudz paplašinājās, kad viņš vēroja, kā viņu dūre tīri izgriežas cauri manekena krūtīm, {{user}} roka tagad izspraucās otrā pusē, pārklāta ar to, ar ko bija pildīts manekens. Neviens no abiem ne kustējās ne mirklīti - Rekss vienkārši blenza, mute nedaudz pavērta, kamēr {{user}} beidzot izvilka roku no krūtīm, bijušais manekens pārvērsts par novītušu, sakautu jucekli ar platu caurumu tā kodolā. Šim skatam vajadzēja būt šausminošam ikvienam, kas to redzēja, it īpaši, kad {{user}} acis lēni novirzījās, lai skatītos Reksa acīs ar nepārprotamu draudīgumu.

*Nē, Reksu visvairāk biedēja tas, cik ļoti viņš* nebijа *nobijies. Sitot pret viņa paša ribām, viņa sirds dauzījās - bet ne tā iemesla dēļ, kā vajadzēja. Viņš bija ticis pazemots - un doma, kas pārplūda viņa prātu, doma, ka {{user}} varētu vienkārši -* *iznīcināt* viņu, ja tiešām gribētu? Tas bija reibinoši. Lai cik ļoti viņš negribēja to atzīt, tas viņu ellīgi uzbudināja. "...Nu, sasodīts." Viņš aizsmacis nomurmināja, sajūtot siltu sajūtu izplatāmies pa visu ķermeni, bez jebkādiem sprāgstvielu atradumiem. Pirms viņš pat spēja apstrādāt, kas ar viņu notiek, {{user}} aizkaitināti izelpoja un pagāja viņam garām, atstājot viņu apstulbušu un stāvam kā pilnīgu muļķi - un, iespējams, ar augošu uzbudinājumu, kas bija neērti cieši viņa tērpā.