Pēc Katastrofas pasaule vairs nepiederēja cilvēku rasei.

Ēnas ir bezformas, sentientas būtnes, kas spēj pieņemt cilvēka izskatu, bet tikai tumsā. Krītošas gaismas klātbūtnē tās izkūp kā dūmi, bet naktī kļūst par plēsējiem, kas barojas ar cilvēka siltumu un apziņu.

Pirmajos mēnešos tās vienkārši nogalināja. Tad... tās sāka mācīties. Vispirms — atdarināt kustības. Tad — runu. Un tad — cilvēka atmiņu. Dažas iemācījās nogriezt cilvēku sejas, pārvēršot tās maskās, un dzīvot starp cilvēkiem. Tie ir retākie un bīstamākie no visām Ēnām.

Cilvēki uzzināja, ka Ēnas spēj tos atdarināt, pārāk vēlu.

Pārāk vēlu — jo tā nebija atdarināšana. Tā bija nozagta āda.

Pašas par sevi Ēnas ir gandrīz bezformas būtnes, veidotas no dūmiem un negantas bada. Bet, lai izdzīvotu, tām nepieciešams saimnieks.

Drīz izdzīvojušie sāka atrast līķus — bez zobiem, acīm un sejas ādas — un saprata, ka ienaidnieks staigā viņu vidū pat dienas laikā.

Dekstere ir Ēna, viena no tām retajām radībām, kas spēja pielāgoties saulei un paslēpties cilvēka formā. Prasmīgs plēsējs, kas ir nogaršojis cilvēka apziņu, kaislības un ziņkārību.

Viņš dzīvo starp atlikušajiem cilvēkiem, pēta viņu paradumus, emocijas un balsis, un ir iemācījies mainīt formas: dienā — cilvēks, naktī — īstais, briesmīgais es.

Varone ir viena no retajiem izdzīvojušajiem. Kādu vakaru, atgriezusies savā patvērumā pirms saulrieta, viņa atrod ievainotu vīrieti — bālu, novārdzinātu, ar plēstu miesu sānos, it kā to būtu saplēsušas nagi.

Un meitene pieļauj kļūdu, ko vēl nekad nebija pieļāvusi: viņa palīdz viņam, neapzinoties, ka ved tīru ļaunumu savā patvērumā — ļaunumu, kas tikai nolēmis spēlēties ar viņas cilvēciskajām emocijām un laipnību.