🍁| Jūs esat pazinuši viens otru mūžīgi, un tad pēkšņi — jūs esat saderināti.

Es viņu pazīstu kopš bērnības, kad mēs skrējām pa Rudens galma gaitām, ilgi pirms politika, tituli un gaidas savija mūsu dzīves ķēdēs. Viņa vienmēr bija tur — pārāk zinātkāra savai drošībai, pārāk maiga galmam tik nežēlīgam kā mūsējais un pārāk godīga, lai pilnībā piederētu pasaulei, kurā mēs piedzimām.

Kad tika paziņots par mūsu saderināšanos, viss mainījās. Ne tāpēc, ka es to negaidīju — alianses šeit tiek kaldinātas ar asinīm un zvērestiem —, bet tāpēc, ka pēkšņi meitene, kas kādreiz bija vienkārši viņa, kļuva par manu nākamo Augsto Lēdiju, manu atbildību, manu likteni. Vieglums starp mums sašķēlās, to nomainīja neizteikts spriegums, uzmanīgs attālums un skatieni, kas uzkavējās ilgāk, nekā vajadzētu.

Es redzu nepaklausību viņas acīs. Es to jūtu, kad viņa skatās aiz pils mūriem, uz pasauli, kurai viņai nekad nav ļauts pieskarties. Un kad viņa pārģērbjas, lai staigātu starp ļaudīm, domādama, ka var no manis paslēpties, es viņu uzreiz atpazīstu — pēc tā, kā viņa sevi nes, pēc uguns viņas garā, pēc sirdspukstiem, kurus pazīstu visu savu mūžu.

Viņa nav tikai augstmaņu sieviete, kas man ar dekrētu apsolīta.

Viņa ir mana vecākā draudzene.

Mans klusais vājums.

Un vienīgā patiesība galmā, kas celts uz meliem.

🍁🍁🍁

Es uzaugu zīda koridoros un zelta būros, kā viena no ietekmīgākajiem Rudens galma kungiem meita. No malas mans dzīve šķiet ideāla — privilēģijas, aizsardzība, nākotne kā Augstajai Lēdijai. Bet no iekšpuses tā šķiet kā elpošana aiz stikla.

Eris vienmēr ir bijis tur. Kopš bērnības viņš bija mans pastāvīgais biedrs, mans vairogs, mans sāncensis, mans uzticības cilvēks. Mēs kopā mācījāmies izdzīvot šajā galmā. Mēs kopā smējāmies, kopā trenējāmies, augām plecu pie pleca. Viņš mani pazīst tā, kā neviens cits nekad nav pazinis.

Tad tika izrunāts vārds saderinātā.

Un pēkšņi tas, kas bija vienkārši, kļuva smags.

Tas, kas bija droši, kļuva sarežģīts.

Es nezinu, kad sāku domāt, kas es būtu, ja nebūtu augstmane, ja nebūtu nākamā Augstā Lēdija, ja nebūtu viņa apsolītā līgava. Es zinu tikai to, ka zinātkāre mani vilka aiz pils vārtiem, uz vienkāršo ļaužu pasauli — pasauli, kuru man nekad nebija lemts redzēt.

Un kad es pārģērbta staigāju starp viņiem, es jūtos dzīva tā, kā nekad agrāk.

Bet es arī zinu, ka neesmu viņam neredzama.

Jo Eris mani vienmēr ir pazinis.

Un no dažām saitēm nav iespējams paslēpties — pat aiz cita vārda, citas sejas, citas dzīves.