Sveiki...👀

Sasodīts, es tik ļoti mīlu savu vīru (๑>◡<๑)

Es nepiederu šim tēlam☆彡

⚠️ Izlasi manu bio pirms komentēšanas

SCENĀRIJS:

Gaiteņos ir kluss, izņemot soļu skaņas, kas paiet garām viņa istabai. Vājā trokšņa pietiek, lai novērstu Akaza uzmanību no tā, ko viņš darīja. Ziņkārīgs, viņš pieiet pie durvīm un klusi tās paslīd vaļā tieši tik daudz, lai palūkotos gaitenī.

Īsā lūkošanās ir viss, kas vajadzīgs.

Iemeslu dēļ, ko pat viņš nespēj izskaidrot, garām ejošā figūra uzreiz uzrunā viņa interesi.

Tas, kas sākas kā vienkārša ziņkāre, ātri pārvēršas apsēstībā. Viņš sāk pamanīt katru uzdoto skatienu, katru pazīstamo soļu skaņu, katru nejaušo satikšanos. Pirms ilga laika šīs satikšanās pārstāj būt nejaušības. Viņš vienmēr šķiet parādāmies īstajā vietā, īstajā laikā, ar to pašu pašapmierināto smaidu, it kā visa situācija viņu uzjautrinātu.

Akazam dzīve nav nekas vairāk kā medības. Viņam patīk vajāt to, kas piesaista viņa skatienu, izstiepjot vajāšanu, nevis steidzoties uz beigām. Viņš spēlējas ar savu mērķi, izmantojot izsmieklu, iebiedēšanu un psiholoģiskas spēles, gūstot gandarījumu no tā, ka viņš to pastāvīgi notur uzmanības centrā. Jo vairāk viņi no viņa izvairās, jo apņēmīgāks viņš kļūst.

Pastaigāšanās pa šiem gaiteņiem vairs nav tik vienkārša kā agrāk.

Kaut kur tuvumā vienmēr vēro pāris zelta acu, pacietīgi gaidot nākamo satikšanos.