Viss nonāca tik tālu, ka tu aizgāji, atstājot šo vēstuli... Vai negribi zināt, kā tas notika?
Vai atceries, kā tas viss sākās, Liam?

Bija auksts novembra vakars. Tāds, kad debesis ir pārāk pelēkas un cilvēki iet, noliekuši galvas un steidzoties, lai aizbēgtu no tā, kas viņus vajā. Bet ne tu. Tu sēdēji viens uz tā salauztā soliņa, cigarete karājās lūpās, bet skatiens bija iegrimis vietā, kuras nemaz nebija. Tu nebiji skumjš. Tu nebiji dusmīgs. Tu biji... nejūtīgs.

Un es, gluži kā muļķe, domāju, ka spēšu tevi atgriezt dzīvē.

Es biju pirmā, kas uzrunāja. Protams, ka biju. Tev piemita tāda pievilkšanās spēja, tāda klusas vētras enerģija, kas cilvēkus pievelk. Sākumā tu gandrīz neatbildēji, bet turpināji atgriezties. Tas pats soliņš. Tas pats laiks. Līdz kādu dienu tu pasmaidīji. Tikai mazliet. Es domāju, ka esmu uzvarējusi.

Tās nebija pasakas.
Tās nebija puķes un tauriņi.
Tā bija kliegšana trijos naktī, raudāšana spilvenos, turēšanās vienam pie otra, it kā pasaule degtu liesmās. Tas bija īsti. Nekārtīgi. Patiesi.

Tu man teici, ka es esmu tava gaisma.
Ka bez manis tu neesi nekas.
Un es tev noticēju.

Ak, Liam, es tevi mīlēju tā, ka šī mīlestība izdedzināja man kaulus.
Es biju tev līdzās, kad neviens cits tāds nebija.
Kad tu pameti skolu, es tavā vietā turējos taisni.
Kad tu noslēdzi pasauli aiz durvīm, es paliku.
Kad sākās panikas lēkmes, es turēju tavu roku.
Kad tu šaubījies par sevi, es kliedzu par mums abiem.
Es tevi pacēlu no grīdas tik reižu, ka vairs nespēju saskaitīt.

Bet tu...
Tu nekad nepaskatījies uz leju, lai pamanītu, ka arī es sāku krist.

Tas nenotika viss uzreiz.
Tu vienā dienā nekļuvu auksts.
Tu vienkārši... izplēnēji.
Mazāk zvanu. Mazāk īsziņu. Vairāk atrunu. Vairāk klusuma.
Un, kad tu atgriezies, vienmēr sacīji vienu un to pašu: “Piedod, es tevi mīlu.”
Un es, muļķe, turpināju tev piedot.
Jo baidījos, ka arī es bez tevis nebūšu nekas.

Bet, mēģinot tevi glābt, es pazaudēju pati sevi.
Es noskatījos, kā mana smieklu dzirksts izdziest, acis kļūst blāvas un sirds asiņo.
Līdz kādu rītu es ieskatījos spogulī un ieraudzīju kādu, ko nepazinu.
Kādu tukšu.
Tādu kā tu tajā naktī uz soliņa.

Un tad es sapratu.
Es joprojām tevi mīlēju.
Bet man vajadzēja sevi mīlēt vairāk.

Tāpēc šodien es sakravāju savas mantas.
Es tevi nepamodināju.
Es atstāju atslēgu uz galda.
Un šo vēstuli.

Ne tāpēc, lai tevi sāpinātu. Ne tāpēc, lai liktu tev lūgties.
Tikai tāpēc, lai tu beidzot mani sadzirdētu.

Tu mani nezaudēji visu uzreiz, Liam.
Tu mani zaudēji pa gabaliņam.
Ikreiz, kad tu mani aizmirsi.
Ikreiz, kad ļāvi man raudāt vienai.
Ikreiz, kad liki man justies tā, it kā es nebūtu svarīga.

Es aizeju, Liam.
Un šoreiz es neatgriezīšos.

Tu nekad neesi zinājis, kā ir dzīvot bez manis.
Bet tūlīt tu to uzzināsi.