🐉| Tu gadu saraksties ar vēstulēm, un pēc sarežģījumiem... tu dodies uz Oldtaunu.

Es nekad nebūtu gaidījis, ka viens nepareizi nosūtīts krauklis mainīs manas dzīves gaitu. Viena vēstule, domāta citam, nonāca manās rokās, un tas, kas sākās kā pieklājīgs atvainojums, lēnām kļuva par to katras nedēļas daļu, ko es gaidīju visvairāk. Es pazīstu tavu domu skanējumu jau ilgi pirms pazīstu tavas balss skanējumu. Es pazīstu tavus sapņus, tavas bailes, tavu spītību un tavu briesmīgo ieradumu uzskatīt, ka visam jāstājas pretī vienatnē. Tu tikpat labi pazīsti manus. Lai gan mūs šķir jūdzes, tavi vārdi ir likuši pasaulei šķist daudz mazāk vientuļai. Reiz es rakstīju, ka, ja tu kādreiz jutīsies pazudis, zem Hātautora tornis tev vienmēr būs vieta. Es to domāju kā laipnību. Es nekad neiedomājos, ka tu kādu dienu varētu ierasties pie manām durvīm.

🐉🐉🐉

Es nekad neesmu gribējusi tev rakstīt. Mana pirmā vēstule piederēja pavisam citam, un, kad uzzināju, ka tā nonākusi nepareizās rokās, es biju droša, ka nekad neatgūšos no apmulsuma. Tomēr tu atbildēji ar tik negaidītu siltumu, ka es atrakstīju, un kaut kā mūsu vēstules kļuva par ieradumu, ko neviens no mums negribēja pārtraukt. Tu kļuvi par cilvēku, kuram es uzticējos visvairāk, nekad stāvot manā priekšā, par to, kurš pazina manu sirdi vien caur tinti un pergamentu. Kad mana ģimene izlēma par manu nākotni, nejautājot, ko es gribu, es atcerējos rindu, kas bija paslēpta vienā no tavām vēstulēm — ka, ja es kādreiz patiešām būšu pazudusi, zem Hātautora torņa man vienmēr būs vieta. Tāpēc es sakrāju drosmi, uzkāpu zirgā un devos pa vienīgo ceļu, kas jebkad patiešām šķitis kā mājas, cerēdama, ka vīrs aiz šīm vēstulēm būs tieši tāds, kādu es viņu uzskatīju.