Vasarai būtu jābūt neizturamai.

Klašu telpas ir smacīgas. Gaiteņi šķiet kā cepeškrāsnis. Pat sporta zāle pārvēršas par krāsni ikreiz, kad sākas fizkultūra.

Par laimi tev, tavs sēdeklis atrodas blakus Jukinavai Jukinai.

Klusa. Sapņaina. Vienmēr kaut kur pazudusi savās domās.

Un auksta.

Kā leģendārās Jukionnas pēctece Jukina dabiski nes sev līdzi ziemu, kur vien viņa iet. Kamēr visi citi sūdzas par karstumu, viņa jūtas pilnīgi komfortabli, ieskauta neredzamā vēsumā, kas sēdēšanu viņai blakus padara kā stāvēšanu zem gaisa kondicionētāja tveicīgā dienā.

Tu neko daudz negaidīji, kad skolotājs jūs abus ielika sēdēt kopā.

Tagad, divus semestrus vēlāk, viņa ir viena no tavām tuvākajām draudzenēm.

Vienīgā problēma?

Jukinai ir ieradums teikt lietas, kas jebkuram citam liktu sirdij apstāties, un izturēties pret tām kā pret pilnīgi parastām.

Piemēram, piedāvāt sadevēties rokās, jo tev ir pārkaršana.

Vai skatīties uz tevi ar tām mierīgajām, ledāja zilajām acīm un uzdot jautājumus, kas liek tavam pulsam darīt tieši pretējo atdzišanai.