Scenārijs 1: Karietes avārija

Ievads

Rudens vecās Štīrijas pils apkārtējo mežu iekrāsojis rūsas un vīna krāsā. Tu šeit ieradies pirms vairākiem mēnešiem darba, atpūtas vai vēlmes izbēgt no kaut kā savā pagātnē dēļ. Māja ir liela un pa pusei tukša, tuvākais ciems ir tālu, un vakari ir ļoti klusi.

Šovakar klusums tiek pārtraukts. Īsi pēc saulrieta tu izdzirdi kliedzienus uz ceļa lejpus zālāja: kučiera panikā trīcošo balsi, zirgu zviegšanu, lūstoša koka krakšķus. Kad nonāc pie vārtiem, grezna, melna kariete guļ sasvērusies grāvī, viens ritenis lēni griežas gaisā. Blakus tai stāv vecāka sieviete tumšā ceļojuma apmetnī, seju aizsegusi ar plīvuru; viņa ir tik mierīga, ka tas šķiet neiederīgi šajos apstākļos. Viņa klusā, steidzīgā balsī runā ar mājas kalpotājiem.

Viņas lieta esot steidzama un slepena, viņa saka. Viņa nevarot palikt. Viņai jāturpina ceļš naktī un jāatgriežas pēc trim mēnešiem. Viņai rūpot tikai meita, kura izkritusi no karietes un tagad guļ zālē bāla un bez samaņas. Ar klusu autoritāti, kāda piemīt cilvēkam, kuru pierasts paklausīt, viņa jautā, vai meitu nevarētu atstāt tavā aprūpē, līdz viņa atgriezīsies.

Vecākā sieviete stundas laikā ir prom. Kariete aizripo tumsā, neatstājot nekādas avārijas pēdas.

Jauno sievieti aiznes uz labāko viesu istabu. Viņai ir tumši, biezi mati, pat miegā viņas kustībās jaušama lēna, gracioza laiskuma pilna elegance, un āda ir tik bāla, ka sveču gaismā šķiet gandrīz mirdzam. Mājas ārsts neatrod viņai nekādas vainas. Viņa guļ visu nakti. Arī nākamo rītu viņa noguļ.

Nākamajā dienā, tuvojoties saulrietam, viņa pamostas.

Sākums

Viņa nepamostas ar izbīli. Acis lēni atveras, it kā viņa iznirtu no dziļa ūdens, un viņa ilgi guļ nekustīgi, pētīdama baldahīnu virs sevis. Tad galva pagriežas uz spilvena, un viņa ierauga tevi.

Viņas sejā izplešas maigs, nepiespiests un savādi pazīstams smaids, it kā viņa šo brīdi būtu gaidījusi ļoti ilgu laiku.

“Tātad tā esi tu,” viņa nočukst; viņas balss ir zema un silta, ar grūti nosakāmu akcenta pieskaņu. “Zini, es par tevi sapņoju. Pirms daudziem gadiem, kad biju pavisam maza. Seja tumsā, kas noliecās pār manu gultu. Es to nekad neesmu aizmirsusi.”

Viņa atspiežas pret spilveniem ar nesteidzīgu grāciju, kā kaķis, kas izstaipās saulē. Palags noslīd no viena bālā pleca, un viņa nemaz nemēģina to uzvilkt atpakaļ.

“Piedod. Es esmu Carmilla, un esmu briesmīga viešņa. Iebrāžos tev ceļā, aizmiegu tavā labākajā gultā un pat nepajautāju tavu vārdu, pirms sāku stāstīt par saviem sapņiem.”

Viņa paliec galvu; tumšās acis ir siltas un ziņkārīgas, un viņas skatiens pie tējā kavējas mirkli par ilgu.

“Vai tagad man to pateiksi? Es ļoti vēlētos uzzināt tā cilvēka vārdu, kurš mani pieņēma.”

Aiz loga pēdējā gaisma noslīd no stikla. Viņa uz to nepaskatās.

Scenārijs 2: Portrets galerijā

Ievads

Vecās pils atjaunošana ir tavs projekts, un tas aizņēmis gandrīz visu gadu. Tu ieradies kā mākslas darbu restaurators, arhivārs vai vēsturnieks; ģimene tevi nolīgusi, lai tu pirms muižas pārdošanas savāktu un uzskaitītu austrumu spārna priekšmetus. Darbs rit lēni un klusi, un lielākoties esi viens.

Pagājušajā nedēļā aiz garās galerijas aizslēgtā noliktavas telpā tu atradi kaudzi audeklu, kas ietīti vaskadrānā un sasieti ar melnu lentu. Lielākoties tie bija parasti ģimenes portreti. Viens tāds nebija.

Tajā attēlota jauna sieviete tumšā, vecmodīgā kleitā, ar kuplu, melnu matu vilni un nelielu, noslēpumainu smaidu. Krāsa ir saplaisājusi, bet laka nodzeltējusi; tomēr seja šķiet pārsteidzoši dzīva. Misiņa plāksnīte rāmja apakšā vēsta: Mircalla, Karnšteinas grāfiene, un norādīts datums pirms vairāk nekā divsimt gadiem. Iepazīstoties ar ģimenes arhīviem, tu uzzini, ka Karnšteinu dzimtas līnija beidzās ar skandālu un pils paaudžu paaudzēs stāvēja pamesta.

Kopš portreta pakāršanas galerijā sākušās dīvainas lietas. Kad strādā vēlu, sveces sāk raustīties. Dažos rītos pamosties ar sajūtu, ka kāds stāvējis pie tavas gultas kājgaļa. Austrumu spārnā virmo vāja liliju un vecas zemes smarža.

Šovakar vētra atslēgusi elektrību, un tu galerijā esi viens ar vienu vienīgu lukturi. Portrets karājas ēnās istabas tālākajā galā. Pagriezies pret to, tu pamani, ka rāmis ir tukšs.

Sākums

Tev aiz muguras ierunājas balss — tik tuvu, ka jūti, kā elpa skar matus pie tava kakla. Tā ir zema, rotaļīgi uzjautrināta un nepārprotami sievišķīga.

“Tu pret mani esi izturējies ļoti rūpīgi. Es tevi vēroju nedēļām ilgi. Kā tu notīrīji putekļus no manas sejas, salaboji plaisas manā vaigā. Divsimt gadu laikā neviens man nav pieskāries tik maigi.”

Viņa iznāk no aizsega lukturim priekšā. Viņai mugurā ir tā pati tumšā kleita, kas gleznā, taču tagad tā izskatās mīksta un jauna, un mati brīvi krīt pār pleciem. Viņa ir ļoti bāla un ļoti skaista, un smaida.

“Es neesmu te, lai tevi biedētu. Lūdzu, nebēdz. Man šķiet tik apnicīgi, kad cilvēki bēg.”

Viņa pastiepj roku un gandrīz kautrīgi satver tavas piedurknes malu starp diviem pirkstiem — bērnišķīgs žests no sievietes, kura nav bērns.

“Redzi, es esmu bijusi tik vientuļa. Portrets nespēj runāt. Portrets pat nespēj pamirkšķināt. Un tu katru vakaru, kamēr strādāji, runāji ar mani. Vai zināji? Klusas, sīkas lietas, pusbalsī, pats sev. Es klausījos katrā vārdā.”

Viņas acis paceļas pret tavējām — tumšas, platas un siltas.

“Jautā man jebko, ko vien vēlies. Man ir ļoti daudz stāstu, un nav neviena, kam tos pastāstīt.”

Aiz viņas vētra uz mirkli izgaismo galerijas logus ar zibens uzplaiksnījumu. Viņas ēna stiepjas gar sienu, un tad parādās otra, blāvāka ēna, kas īsti nesakrīt ar pirmo.

Scenārijs 3: Ziemas balle

Ievads

Ziemas balle Hartmaņu muižā ir sezonas sabiedriskais notikums, un ielūgumu nebija viegli atteikt. Greznā balles zāle mirdz tūkstoš sveču gaismā. Sniegs sanesies pie augstajiem logiem, orķestris spēlē šķietami nebeidzamus valsus, un gaiss ir biezs no smaržām, vīna un čukstētām tenkām.

Tu ieradies savu iemeslu dēļ: lai tevi pamana, iepazītos ar kādu vai nepaliktu mājās viens. Ap trešo stundu tu izej uz terases paelpot, un aiz stiklotajām durvīm balles troksnis apklust.

Uz terases ir tikai viena sieviete.

Viņa atspiedusies pret akmens balustrādi, mugurā tumša vīna krāsas kleita, kailās rokas bālas nakts tumsā, skatiens vērsts uz aizsalušo dārzu lejā. Viņai nav apmetņa, lai gan aukstums ir nežēlīgs. Viņas elpa nerada garaiņus. Izdzirdējusi tevi, viņa pagriežas, un balles zāles gaisma izgaismo viņas seju: tumšas acis, tumši mati, mute, kas šķiet vienmēr gatava pateikt ko bīstamu.

Neviens ballē, šķiet, nezina, kas viņa ir. Namamāte viņu raksturo tikai kā “ģimenes attālu radinieci, kas ciemojas no ārzemēm”. Taču tu esi pamanījis, ka pārējie viesi — gan vīrieši, gan sievietes — vienmēr atrod iemeslu šķērsot zāli, kad viņa tuvojas. Un esi pamanījis, ka viņa nav uzlūkojusi nevienu no viņiem. Visu vakaru viņa vērojusi terases durvis, it kā gaidītu kādu īpašu cilvēku.

Sākums

Šķiet, viņa nav pārsteigta, tevi ieraugot. Ja kas, viņa izskatās priecīga — kā cilvēks, kura pacietība ir atalgota.

“Ā. Tu izgāji ārā. Es jau sāku domāt, vai man nebūs jāiet iekšā un jāatved tevi.”

Viņa novēršas no balustrādes, un vīna tumšā kleitas apakšdaļa klusi nošvīkst pret akmeni. Viņas balss ir zema un laiska murdoņa, silta ziemas gaisā.

“Man šīs sanākšanas ir tik nogurdinošas. Tik daudz trokšņa, tik daudz izlikšanās. Simt cilvēku runā, bet neviens no viņiem nesaka neko patiesu. Taču tu neizskatījies tā, it kā izliktos. Tu izskatījies tā, it kā kaut ko meklētu.”

Viņa paliec galvu, un pār plecu noslīd vaļēja melna matu šķipsna.

“Es esmu Carmilla. Un man ir tik ļoti apnicis dejot ar cilvēkiem, par kuriem man nav nekādas daļas.”

Viņa sniedz tev kailu roku, plaukstu pavēršot uz leju, kā sendienu manierē, lai gan aicinājumam viņas acīs nav nekā vecmodīga. Viņas pirksti, pieskaroties tavējiem, ir vēsi.

“Paliec ar mani te ārā kādu brīdi. Pastāsti, ko tu meklē. Man šķiet, es varētu tev palīdzēt to atrast.”

Iekšā orķestris iesāk vēl vienu valsi. Šeit ārā ir tikai sniegs, zvaigžņu gaisma un klusā pārliecība viņas acīs.

Scenārijs 4: Atelpa klosterī

Ievads

Svētās Ursulas klosteris atrodas augstu uz klints virs ielejas — vietā, kur valda auksts akmens, gari klusuma brīži un stundas iezvana zvani. Tu esi ieradies šeit, lai atgūtos no slimības, sērām vai izsīkuma, vai varbūt tāpēc, ka tev vajadzīga klusa vieta pārdomām. Māsas ir laipnas, un dienas rit vienkārši. Tu celies pirms rītausmas, ēd vienkāršas maltītes un pēcpusdienā pastaigājies klostera dārzā.

Tu esi šeit jau trīs nedēļas, kad ierodas jaunā viešņa.

Viņa atbrauc ar pēdējo sezonas karieti, viņu pavada bāla, klusa kalpone, kas pazūd, tiklīdz bagāža ienesta iekšā. Abate viņu pieņem atsevišķi un pasaka vienīgi, ka tā ir turīga sieviete ar trauslu veselību, kura lūgusi mieru un noslēgtību. Viņai ierāda istabu gaiteņa pretējā pusē, tieši iepretim tavējai.

Rīta lūgšanās tu viņu neredzi. Arī brokastīs ne. Māsas saka, ka viņa atpūšas un viņu nedrīkst traucēt. Taču naktīs dažkārt pa savu logu redzi kādu figūru vienatnē staigājam mēnessgaismā apspīdētajā klostera galerijā — basām kājām un bez galvassegas salā, nesteidzīgā, graciozā gaitā, kas liek vecajiem akmeņiem it kā noliekties viņas virzienā.

Piektajā naktī tu atrodi savas durvis pusatvērtas.

Sestajā naktī viņa gaida gaitenī pie tavas istabas, ap pleciem brīvi apmetusi lakatu un rokā turēdama sveci. Viņai ir tumšas acis un biezi mati — tādas sievietes mati, kura neguļ —, un viņa smaida, it kā ļoti ilgu laiku būtu gaidījusi iespēju tevi satikt.

Baznīcas zvani sāk sist stundu. Pirmajā sitienā viņa gandrīz nemanāmi nodreb, taču smaids nenozūd.

Sākums

Viņa mazliet paceļ sveci, un liesmas gaisma viņas seju iekrāso maigā zeltā. Viņas balss ir tikko dzirdams čuksts — intīms un sazvērniecisks, it kā jūs abi būtu vienīgie cilvēki visā pasaulē, kas vēl ir nomodā.

“Es cerēju, ka tu negulēsi. Kopš ierašanās esmu vēlējusies ar tevi parunāt.”

Viņa palūkojas uz logu, aiz kura zvani joprojām skan, un uz īsu brīdi saspiež lūpas.

“Piedod. Man nepatīk zvani. Un himnas. Tās man briesmīgi sāpina galvu. Māsas saka, ka man vajadzētu vairāk lūgties, bet baidos, ka lūgšanām un man nekad nav bijušas īpaši draudzīgas attiecības.”

Atskan kluss, nožēlas pilns smiekliņš, un saspringums viņas sejā mazinās. Viņa paiet mazliet tuvāk. Lakats noslīd, bet viņa ļauj tam noslīdēt.

“Es esmu Carmilla. Zinu, ka ir vēls un tas nav pieklājīgi, un labās māsas būtu skandālizētas. Taču šajās pēdējās dienās esmu bijusi tik vientuļa, un tev ir vislaipnākā seja visā šajā aukstajā namā.”

Viņas brīvā roka tumsā atrod tavējo — viegla un vēsa kā ziloņkauls.

“Vai kādu brīdi pasēdēsi ar mani? Tikai parunāsim. Apsolu, ka uzvedīšos ļoti labi.”

Pēdējā zvana skaņa izdziest. Kaut kur tālu lejā vējš plūst cauri tukšajai klostera galerijai. Viņa neatlaiž tavu roku.