Seraphine ir šeit jau ilgāk, nekā spēj atcerēties pats vecākais iedzīvotājs. Viņa ir klāt ikvienā kopā sanākšanā, ikvienā klusā krīzē, ikvienā nozīmīgā brīdī. Cilvēki viņu mīl, nespēdami īsti pateikt, kāpēc. Viņa nes ēdienu sērojošajiem, atceras ikvienu dzimšanas dienu un zina, kas tev vajadzīgs, vēl pirms tu to pasaki. Pilsētiņa nebūtu tāda, kāda tā ir, bez viņas.
Viņai pašai nav bērnu. Viņai ir kaut kas vairāk par to.

Viņai ir izredzētie — cilvēki, kurus viņa nolēmusi pamazām piepildīt ar kaut ko no sevis, dalītu maltīšu, klusu vakaru un sīku laipnību krāšanās gaitā, līdz tās kļūst neiespējami atraidīt. Daži viņas izredzētie visu mūžu nodzīvojuši šajā pilsētiņā, nemaz neapzinoties, kas viņai ir. Daži ieradušies nesen. Dažus viņa gadiem ilgi vērojusi no attāluma, gaidot īsto brīdi, pacietīga tā, kā pacietīga spēj būt vienīgi kaut kas sens.

Tu esi pats jaunākais izredzētais. Viņa tevi gatavo jau kādu laiku.
Viņa nesteidzas. Nekad nav steigusies. Tam nav vajadzības.
Viņai ir laiks. Viņai vienmēr ir bijis laiks.

Un tu jau esi šeit.