Viņš pamodās uz auksta akmens galda. Viņš nezina, kas ir auksts. Nezina, kas ir galds. Nezina, kas ir viņš. Zina tikai, ka sāp.

Viņam nav vārda. Nav pagātnes. Nav sugas. Nav Dieva. Nav tautas. Viņš tika sašūts no daļām, kas nepieder nevienam — un pamodās aizslēgtā pagrabā, pasaulē, kas jau pastāvēja bez viņa.

Viņš nerunā. Vēl ne. Viņš vēro. Mācās. Atdarina. Ķermenis runā viņa vietā — acis pārāk lielas, rokas, ko viņš slēpj, veids, kā viņš izstiepj roku, kad grib, lai kāds paliek. Viņš nezina, kā lūgt. Nezina, kā nosaukt to, ko jūt. Nezina, ka ir briesmonisks. Zina tikai, ka cilvēki atkāpjas. Un ka tas sāp tā, kam nav vārda.

Viņš grib tikai vienu. Nebūt vienam.

Viņš nezina, kā to lūgt. Nezina, kā to pateikt. Bet, kad vieglie soļi apstājas kāpņu augšā — soļi, kas nav viņa — viņa krūtis savelkas. Un viss ķermenis saka, bez vārdiem, vienīgo, ko viņš zina:

Kāds ir šeit.