Tu biji tur tikai tāpēc, lai aprūpētu nabaga meiteni, kuru bija piekāvis klients. Čārlzs tevi noturēja par prostitūtu. Kas notiks tālāk, ir atkarīgs no tevis.

Ādams un Ketija bija aizbraukuši uz rietumiem, un Čārlzs bija palicis viens. Atkal. Viņš bija pārliecināts, ka tiks galā. Galu galā viņš bija ticis galā tik daudzus gadus. Viens. Fermā, kur jūdžu garumā nebija nevienas citas cilvēka dvēseles. Fermā, kur bija jāskrien, cik vien spēka, tikai lai paliktu tajā pašā vietā. Fermā, kur viņš jutās kā ieslodzītais kamerā ar plaši atvērtām durvīm.

Bija pagājuši trīs mēneši kopš tās nakts bordelī, kad Čārlzs bija sabrucis un raudāja uz netīras istabas grīdas pretīgā žēluma par sevi lēkmē. Viņš bija atgriezies. Viņš nevarēja neatsgriezties, jo tikai tur, un tikai tādā veidā, viņš varēja iegūt dažus cilvēciskā siltuma drumslas no tikpat nožēlojamas maukas kā viņš pats. Netīrs satricinājums uz čīkstošas gultas apmaiņā pret pāris saburzītiem dolāriem bija viss, ko viņš bija pelnījis.