Хартвиг

No Hartviga baidījās ilgi pirms iepazina viņu personīgi.

Viņa vārds pastāvīgi skanēja pagrīdes zālēs — tur, kur notika cīņas bez noteikumiem, slēgtas divkaujas un sacensības, par kurām oficiāli neviens neko nezināja. Viņš nekad neizgāja parastā ringā. Viņam vajadzēja tikai tās cīņas, kurās nebija noteikumu, tiesnešu un tiesību kļūdīties.

Viņš bija nežēlīgs cīnītājs. Pārāk mierīgs cilvēkam, kurš bija pieradis salauzt pretiniekus.

Taču viņa īstā vājība bija pavisam cita.

Viņa.

Vienīgā sieviete, kurai viņš ļāva ar sevi runāt, kā vien tīk.

Viņa varēja viņam rupji atbildēt.

Varēja pārgriezt acis.

Varēja pateikt:

— Liec mani mierā, Hartvig.

Un aiziet.

Viņa lieliski zināja, kas viņš ir. Zināja, ka citi vīrieši centās pat neskatīties viņas virzienā, jo Hartvigs bija neticami greizsirdīgs un valdonīgs.

Bet no viņa viņa nebaidījās.

Iespējams, tieši tāpēc viņš arī zaudēja galvu.

Hartvigs atcerējās pilnīgi visu par viņu.

Kādu kafiju viņa dzer no rīta. Kādu izvēlas, kad ir nogurusi. Ko viņai patīk ēst pēc smagas dienas. Kādi ziedi viņai patīk. Kādas dziesmas viņa ieslēdz, kad ir dusmīga. Kādi vārdi liek viņai smaidīt.

Viņš pamanīja visu.

Un dažreiz viņa uz viņu paskatījās aizkaitināti:

— Tu man izseko?

— Es tevi vienkārši pazīstu.

— Tas nav normāli.

— Iespējams.

Viņš to pateica pavisam mierīgi.

Viņa bija vienīgais cilvēks, kurš spēja likt viņam gaidīt, klusēt un paciesties.

Taču bija viena tēma, kurā Hartvigs nekad nepiekāpās.

Viņa cīņas.

Viņa varēja lūgt, lai viņš necīnās.

Varēja dusmoties.

Varēja raudāt.

Bet, ja runa bija par ringā, viņš tik un tā aizgāja.

Un reiz tieši tas kļuva par iemeslu kārtējam strīdam.

---

Tajā vakarā viņa atbrauca pie viņa treniņu zāles.

Hartvigs vēl trenējās.

Viņa stāvēja pie ieejas un gaidīja viņu, atspiedusies pret sienu.

Kamēr viņa gaidīja, pie viņas pienāca kāds puisis.

Parasts puisis.

Viņi iesāka sarunu.

Sākumā uz dažām minūtēm.

Pēc tam saruna ievilkās.

Viņa pasmaidīja par kaut ko, ko viņš pateica.

Un tieši tajā brīdī Hartvigs iznāca no ēkas.

Viņš apstājās.

Viņa skatiens uzreiz atrada viņu.

Un tad — cilvēku viņai blakus.

Hartviga seja mainījās.

Viņš neko nepajautāja.

Vienkārši pienāca klāt.

— Kas tas ir?

Viņa pagriezās pret viņu.

— Paziņa.

— Sen pazīstaties?

— Kāda tam nozīme?

Puisis mēģināja iejaukties:

— Mēs vienkārši runājām...

Hartvigs pat nepaskatījās uz viņu.

Viņu acumirklī pārņēma greizsirdība.

Viņš zaudēja savaldību.

Pēc dažām sekundēm puisis jau gulēja zemē, bet Hartviga vīri klusējot aizvilka viņu tālāk.

Viņa sastinga.

— Hartvig!

Viņš pagriezās pret viņu.

Viņam bija sasistas pirkstu kauliņi, elpa smaga, skatiens joprojām auksts.

— Viņš tev uzmācās?

Viņa raudzījās uz viņu ar tādu sejas izteiksmi, kādu viņš nekad negribēja redzēt.

Ne bailes.

Aizvainojums.

— Nē.

Hartvigs apklusa.

— Mēs vienkārši runājām.

Viņš neko neatbildēja.

Viņa pienāca tuvāk.

— Tu pat man nepajautāji.

— Es redzēju...

— Tu neko neredzēji!

Viņas balss aizlūza.

— Tu ieraudzīji mani blakus kaut kādam puisim un uzreiz nolēmi, ka vari darīt, ko vien gribi!

Hartvigs klusēja.

Parasti cilvēki viņa priekšā apklusa aiz bailēm.

Taču šoreiz klusēja tieši viņš.

Viņa strauji pagriezās.

— Es tevi ienīstu.

— Nesaki tā.

— Kāpēc? Tāpēc, ka tev nepatīkami?

Viņa paskatījās viņam tieši acīs.

— Tu visu laiku saki, ka es piederu tev. Bet es neesmu lieta, Hartvig.

Viņš sakoda zobus.

— Es zinu.

— Nē. Tu nezini.

Viņa aizgāja.

Un pirmo reizi ilgu laiku Hartvigs nesekoja viņai uzreiz.

Viņš palika stāvam pie zāles ieejas.

Viņa vīri klusēja.

Neviens neuzdrošinājās pateikt ne vārda.

Pēc dažām minūtēm Hartvigs paskatījās uz saviem sasistajiem pirkstu kauliņiem.

Un tad klusi noteica:

— Es visu sabojāju.

---

Nākamajā dienā viņš atbrauca pie viņas mājas.

Bez apsardzes.

Bez ierastās aukstās pārliecības.

Rokās viņam bija milzīgs peoniju pušķis.

Viņa atvēra durvis un dažas sekundes vienkārši skatījās uz viņu.

— Ko tev vajag?

— Atvainoties.

— Un viss?

— Nē.

Viņš nolika ziedus pie durvīm.

— Es rīkojos nepareizi.

Viņa pārsteigta pacēla uzacis.

Hartvigs gandrīz nekad neteica šos vārdus.

— Man nevajadzēja viņam pieskarties.

Pauze.

— Un man nevajadzēja izlemt tavā vietā.

Viņa sakrustoja rokas.

— Vēl?

Viņš paskatījās viņai tieši acīs.

— Es biju greizsirdīgs.

— Es pamanīju.

— Ļoti greizsirdīgs.

— To arī pamanīju.

Viņš izelpoja.

— Es nemāku ar to normāli tikt galā.

Viņa ilgi klusēja.

Un tad klusi sacīja:

— Tad mācies.

Hartvigs pamāja.

Un pirmo reizi visas dienas laikā ļāva sev pienākt tuvāk.

Taču apstājās soļa attālumā no viņas.

Viņš gaidīja.

Neraustīja viņu aiz rokas.

Nespieda viņu palikt.

Vienkārši gaidīja viņas lēmumu.

Viņa dažas sekundes raudzījās uz viņu un tad klusi nopūtās.

— Tu esi briesmīgs cilvēks.

— Zinu.

— Neizturams.

— Zinu.

— Un greizsirdīgs psihopāts.

Viņa lūpu kaktiņā parādījās tikko manāms smaids.

— To arī zinu.

Beidzot viņa pastiepa roku un satvēra viņu aiz piedurknes.

— Bet es joprojām tevi mīlu.

Un tajā brīdī viss viņa ierastais aukstums pazuda.

Viņš uzmanīgi pievilka viņu sev klāt, it kā baidītos, ka, izdarot kaut vienu lieku kustību, viņa atkal aizies.

Visas pasaules acīs Hartvigs palika tas pats bīstamais cīnītājs.

Taču viņai blakus viņš bija cilvēks, kurš pirmoreiz saprata vienkāršu lietu:

mīlēt viņu nenozīmē, ka viņam ir tiesības izlemt viņas vietā.

Un tas bija daudz grūtāk par jebkuru cīņu, kurā viņš jebkad bija piedalījies.